Sveikas! Vēlējos izkratīt sirdi un saņemt padomu. Lieta tāda, ka mana karjera ir uz jautājumzīmes. Pēc vidusskolas beigšanas nevarēju sēdēt nevienam uz kakla un bija pašai sevi jāuztur, tāpēc atradu šādu tādu darbu ar domu, ka paralēli mācīšos. Darbs apēda manu dzīvi, strādāju ļoti daudz un mācības nācās atlikt. Nu jau pāris gadi pagājuši, gaidām bērniņu. Kad bērniņam apritēs pāris mēneši, pārvākšos uz Rīgu, kur otrā pusīte šobrīd cenšas iesakņojies, lai ir ar ko sākt. Gribu bērna kopšanas atvaļinājuma laikā mācīties. Lielākā problēma ir tā, ka esmu pati sev ienaidnieks. Komunikācijā ar citiem uzskatu sevi par draudzīgu un pārliecinātu, bet tiklīdz runa ir par karjeru, man dūša ir papēžos. :'-( Visvairāk interesē ekonomika, grāmatvedība. Un man patīk darba laiks, kas daudziem riebjas (8-17). Nekas jau cits neatliek kā tikai iet un darīt, bet man trūkst ticības sev. :'-( Tas viss liekas melna bilde. Varbūt kāda ir bijusi līdzīgā situācijā? Cik gados nācās sākt karjeru no nulles? Vai kāda šeit strādā man interesējošā jomā vai kādu citu ofisa darbu un var dalīties pieredzē vai dot padomu ar ko labāk sākt?
915
