Dzīvo tā, lai viņi skatās un nevar noticēt, kā esi mainījusies un ko esi sasniegusi. |-) Man pamatskolā bija līdzīgi, jo biju klusa un kautrīga, mani nekur nelaida. Vidusskolā neviens neapcēla, bet tāpat biju ļoti kautrīga un draudzene bija aizgājusi mācīites uz citu skolu. Toties tagad es skatos FB uz tām meitenēm, kas skolas laikā bija visnejaukākās pret mani un man viņu ir žēl. Jo ir palikušas mazpilsētā, bez darba, uzreiz pēc skolas tikušas pie bērna (vai pat vairākiem), bildes no kaut kādiem dzerstiņiem - gluži kā vidusskolas laikā, ne izglītība, ne kas. Un, lai gan tas nav īsti pareizi, bet jā, manī ir prieks par to, ka man tā nav. Es esmu mainījusies, man ir superīgi draugi, ļoti labs un ietekmīgs paziņu loks, arī ārēji esmu ļoti izmainījusies un regulāri saņemu komplimentus. Un jā, tās noteikti ir skolas laika traumu sekas, bet man ir gandarījuma sajūta par to, ar kādiem cilvēkiem šodien ir mana ikdiena, pasākumi un sociālā dzīve, nevis ar tiem, kas ir apkārt viņām - kur mani toreiz nepieņēma, tur es tagad pati labprātīgi savu kāju nespertu. Un labprāt došos arī uz salidojumiem, jo vairs neesmu tā sevī ierāvusies meitenīte, kas par sevi nemācēja pastāvēt. |-)
41
