Ir tā, ka pašai jau ir grūti no tā,cik greizsirdīga esmu. Neskaitāmas reizes esmu apsolījusies sev mainīties, bet tas nekad, nekad nesanāk, jo pie katra nākamā sīkuma atkal uzsprāgstu,apvainojos...
Atceros sevi savās pirmajās attiecībās - biju tik ļoti uzticīga, mans puisis varēja tikties arī ar citām meitenēm, pietika ar to, ka pateica - neuztraucies, vienkārši draudzene. Un man bija 0 satraukums vai aizdomas. Vienkārši un bez nervu bojāšanas.
Problēma sākās pēc manām pēdējām attiecībām - puisis, kuru ļoti mīlēju, pēc gada kopā būšanas izrādijās totāls fuckboy, ko es kā muļķe, nebiju pamanījusi. Vienmēr aiz muguras pastiprināti intresējās par citām, rakstīja viņām, beigās arī gulēja... gultā, kuru jau uzskatīju tik pat kā savu.
Gadu ta nomocījos, bija depresijas un visādas badošanās un zemi pašnovērtējumi, šķiršanās un saiešanas atkal kopā, un tad, pēc diviem gadiem beidzot pieliku punktu, kaut ļoti grūti bija.
Tagad jaunas attiecības, bet man ir pilnīgi kā paranoja - visu laiku liekas, ka neesmu vienīgā. Kaut es ar prātu saprotu - visi nav vienādi, viņš mani nekrāps - bet reāli...vislaik rokas niez pēc viņa telefona, pačekot ko skatījies,ko laikojis, blablabla.... Visu laiku scēnas dusmu uzplūdumos, ko pati pēc tam nožēloju. Pat gandrīz katru otro nakti murgoju par to, kā viņš krāpj mani. Tas ir t i k drausmīgi... bail pazaudēt cilvēku, jo zinu, ka lai kā mani mīlētu, ar mani brīžiem ir ļoti,ļoti grūti.
Es gribu tikt vaļā no tās pagātnes sāpes un vienkārši dzīvot, mīlēt, un izbaudīt attiecības.
Varbūt kāda var padalīties līdzīgā pieredzē - kā iemacīties atkal uzticēties...
165
