Labrīt! Vēlos izstāstīt savu stāstu un dzirdēt arī jūsu viedokļus. Internetā iepazinos ar puisi. Pēc tiešām jauks cilvēks liekas, strādīgs, palīdz ģimenes biznesā, studē, sportisks, mums ir līdzīga domāšana un intereses.( Bet vel neesmu satikusi dzīvē). Bet ir daži iemesli, kas mani bremzē ar attiecību uzsākšanu. Esmu, laikam, tas cilvēks, kam ir svarīgs otrās pusītes izskats. Neteiktu, ka viņš ir neglīts, bet nav gluži manā gaumē (Pēc bildēm spriežot). Starp mums ir arī paliels attālums, pus Latvija jāršķērso. Zinu, daudzas teiks, ka tas jau nekas nav, bet tomēr, ja esmu attiecībās, gribas to cilvēku satikt biežāk nekā varbūt divas reizes mēnesī. Un vel tas, ka izšķīros no iepriekšējā drauga pirms kādiem četriem mēnešiem. Liekas, ka esmu jau tikusi tam pāri, bet iespējams nē. Kad viņš uzraksta arlabunakti, labrīt, vai pasaka kaut ko mīļu, man vienmēr tāda dīvaina sajūta pārņem. Man taču nesen tā vel rakstija iepriekšējais draugs, un tagad jau cits. Varbūt vel neesmu gatavam jaunām attiecībām.:/ bet nu jā, tagad tāds iekšējs apmulsums, puisis foršs, jauks, ar nākotnes mērķiem, negribas pazaudēt, bet no otras puses, ja jau iekšēji liekas, ka kaut kas nav, varbūt nav vērts mēģināt un uzreiz jau mest mieru. Varbūt pagaidīt līdz dzīvē būs iespēja satikties un tad izlemt?
Kā ir ar jums? Varbūt kādai ir bijusi līdzīga pieredze?
84
