Man komentārs drusku ne pa ķeksi...
Vienmēr pie šādām diskusijām secinājums ir viens - jāšķiras, jo nekas tāpat nemainīsies. Bet mēs - sievietes, izrīkojamies tik ļoti līdzīgi. Vismaz kā autores situācijā, noteikti. Daudzas pie lielāka strīda kliedz, ka skries prom, un saka tā nevis tāpēc, ka grib šķirties, bet tāpēc, ka grib izvilkt no vīrieša no maigumu, lai viņš attur no iešanas prom un savā veidā pierāda, ka dāma viņam ir vajadzīga.
Otrs punkts ir vairāk cosmo sievām adresēts. Tiešām jūsuprāt pie katra sīkuma ir tas otrs cilvēks jāpamet un jāmeklē cits - labāks? Lasot diskusijas, ļoti bieži rodas iespaids, ja vīrietis ir drusku slinkāks, aiziet iedzert ar draugiem, mazāk pelna u.t.t. (nejau viss vienā personā) tad viņš ir manipulators, neveiksminieks un kāds tik briesmonis vēl ne. Uzreiz ir jāsavāc mantas un jābēg. Vai tiešām, jūsuprāt, cilvēki nespēj mainīties, kaut mazliet, kaut sīkumos? Un pat ja nē, nu labi, ir cilvēkam tie trūkumi, bet kā mēs pašas novērtējam kad mīļotais saprot un samierinās ar mūsu mīnusiem.
Tas ko uzrakstīju nav domāts ar agresiju, drīzāk pārdomas un novērojumi, balstīti uz lasīto tepat cosmo. Protams, nav jānolaižas un jāpacieš mēslu kaudze, ko otrs uz tevi izgāž. Bet ja mīlestība ir īsta, manuprāt, ir lietas ar kurām var ari samierināties, pielāgoties. Ne velti daba sievieti ir radījusi morāli elastīgāku un ne velti laulību zvērestā ir vārdi par to, ka kopā jābūt arī grūtos brīžos. Kas tad ir tie grūtie brīži, ja ne lietas, kas visvairāk durās acīs?
Tādas garas pārdomas sanāca :-D
19
