Sunīti vajag mīlēt, rupēties, audzināt, tad arī viņš nekādu cūcību netaisīs. Mans tojs jau agrā bērnībā iemacījās nokārtoties uz autiņa, bet, kad palika lielāks un varēja iet ārā, tad nokārtojās tikai ārā. Un viņš cietīsies cik ilgi vajadzēs, bet šmuci nekad uz grīdas neatstās (viens izņēmums gan bija, kad viņam naktī sākās caureja, un viņš gulēja citā istabā, bet pēc viņa acīm varēja redzēt, ka viņš ir ļoti nelaimīgs, ka tā sanācis). Un uzticīgs viņš ir bez gala, zin, kas ir saimnieki un, ka jāklausa. Pret svešiem gan var zobus atņirgt, ja bāzīs degunu par tuvu :-D
Vienīgais ar veselību ir kā ir, maziņš, trausls, kad maziņš ļoti jāuzmana.
Bet kopumā varu teikt tikai to labāko, un mīlestība viņam pret saimnieku ir bezgalīga :-)