Es nezinu kā tas sākās un nezinu kā to izbeigt.Nedaudz pastāstīšu par savu dzīvi un varbūt kāda pateiks,kas par vainu....nu te jau cosmo....te ne to vien var pateikt.:-D
Pusaudžu gados biju diezgan laimīga,izbaudiju uzmanības apliecinājumus,gāju uz randiņiem,iepazinos ar 1 mīlestību utt. nu kā jau tas parasti notiek....
Protams piedzima bērns,sākās visa tā ģimenes dzīve....vienmuļa,garlaicīga,nu tāda kā tēmas virsraksts, pat nemanot jau bērns sāks skolā iet....bieži mostos un pat nezinu, kas šodien pa dienu, man neko negribas,neko nevajag..un pa vidam niknums par visu....kā saka viss zb. Protams atiecības arī aizgāja dimbā...sāku ar bērnu dzīvot atsevišķi.Likās, ka esmu sākusi DZĪVOT!Braucu kur vēlējos, miegs nenāca-man vajadzēja garas pastaigas un daudz mūziku.Randiņi un viss pārējais ....līdz atkal nonācu statusā-aizņemta!Protams, es priecājos,esmu laimīga ar šo vīrieti,es viņu dievinu,novērtēju un tā joprojām,paralēli visiem piedzīvojumiem atradu darbu-darbs patika,strādāju,biju viena no tām dzīvespriecīgajām kolēģēm, kuru ieraugot vienmēr gribējās parunāties.....biju....
mana apātija,niknums,miegainība atgriezās...papildus sākās problēmas ar kājām, drausmīgas sāpes,gāju pie ģ.ārsta- neko neatklāja...
Aizgāju no darba, likās ka kļūst atkal labāk...ir dzīves plāni un mērķi,bet atkal jau esmu nonākusi tur pat kur sākumā,es pat ar draugiem nevēlos kontaktēties, gribu aizbraukt kautkur projām viena pati,man ir sajūta, ka visi vēlas mani iegrožot un tādēļ palieku tāda,bet tā jau īsti nav.Es pat nezinu kā pagāja šodiena.....vēl viena diena no manas dzīves kura varēja būt brīnišķīga, bet ir nožēlojama....
Visi mani uzskata par optimisti....bet tas ir tikai ārēji....es pat nezinu kā lai to visu maina...:-/
2
