Mazs bērns = aizmirsti par dzīvi?

raven
nu, nevajag visu laiku, protams, negatīvi domāt, bet nu bieši vien seko šausmīga vilšanās un tad ir vēl grūtāk.

Nu, teātris bija piemērs. Ir pietiekami daudz cilvēku, kas 4-5 nedēļas vakarus pavada ārpus mājas - teātris, kino, sporta klubs, bārs, biljards utt.
Pielikšu atsaucīti, ka ir vēl 100 citu iespēju, lai Tu nepadomātu, ka vidējais latvietis 5x nedēlā biljardu spēlē.

Atkarīgs no bērna, un atkarīgs no mammas.

Kā būs tev - nevar zināt. Man attāla radiniece, bija pārliecināta, ka pēc bērna piedzimšanas varēs turpināt strādāt (viņai ir tāds darbs, ka teorētiski varētu apvienot), bet redz nesanāca. Man bija bērns-negulētājs, pirmie mēneši absolūts murgs. Draudzene tikmēr ar 10 dienas vecu bēbi (trešais bērns gan, bet tomēr) jau atsāka visur kur iet un braukāt.

Pagaidi drusku, tad uzzināsi, kā būs TEV :)

Par dziivi peec beerna nav jaaizmirst,taa vienkarshi izmainaas.Nebuus taa,kaa bija pirms vinja,bet nav arii sliktaak.Vienkaarshi savaadaak.No savas pieredzes teikshu,ka daudz ir atkariigs arii no otraas pusiites.Mees jau no divu nedeelju vecuma braukaajam ciemos,beernam patiik.Braucam pastaigaas aarpus pilseetas.Mums ar viirieti ir noruna-mees laizham 2 reizes meenesii viens otru atpuutaa.Vinjsh ar draugiem brauc makskereet,atpuushas,iedzer.Es pa to laiku viena maajaas.Peec tam mana kaarta ar draudzeneem pa veikaliem,paseedeet kaadaa kafejniicaa.Un vienu reizi meenesii mums ir kopiigs randinjsh-kino,restoraans,vienkaarshi maajaas divataa.Tad mazo pieskata ome.Un nav mums apstaajusies dziive,tieshi otraadaak taa ir ieguvusi spilgtaakas kraasas.

Vismaz man dzīve ir tā pa īstam sākusies. Tiešām dažreiz domāju, cik kādreiz bija garlaicīgi. Cik bieži slinkoju, gulēju, neko nedarīju - izniekoju dienas, tā teikt. Lūdzu, nelasīt kā - gulēju gultā, riju un neko nedarīju. Tāpat mācījos, darbojos, tikos ar draugiem, braukājām visur riņķī, bet tomēr tas bija tā savādāk, nekā tagad. Un, jā, arī tagad mēs visur braucam ciemos, apmeklējam pasākumus, protams ne operas un teātrus, bet varētu arī tos, ja baigi vēlētos bērnu atstāt kādam pieskatīt.
Es tiešām neesmu nogurusi, enerģijas ir vairāk nekā jebkad agrāk. Nekad nenožēlošu to, ka man ir bērns un nejūtos zaudējusi pilnīgi neko. Ir pagājis pusgads un viņš tikai aug un aug, un paliek ar vien vieglāk, un vieglāk. Patiesībā man tiešām nekad nav bijis arī grūti. Vienmēr visu uzspēju - i ēst uztaisīt, i māju savākt, i pati sakopties un vēl pie draudzenēm un uz veikalu šopingā arī aizskriet viena varu, kamēr bērnu tēvs pieskata.

es esmu 100x šķiet izteikusies par šo tēmu ....

Es uzskatu , ka vispirms tas ir attieksmes jautājums .... Otrkārt , mana reliģija ir transerfings , kurš paredz , ka реальность существует в независимости от нас до тех пор пока мы с этим согласны. Tieši tik vienkārši , tikko tu kaut uz mirkli pieļauj , ka būs slikti/grūti u.t.t - nešaubies tā arī būs. Es zināju , ka man būs mazs bērns ( tieši izmēra un svara ziņā ), ka es nedzemdēšu n-tās stundas un pa naktīm mēs visi gulēsim. Es necerēju uz šo , es to zināju , tik pat skaidri , kā 2x2=4 :)

Diezgan bieži man pārmet , ka es jau laikam daudz ko noklusēju un nekas man nav tik forši , jo redz viņiem ir dimbā. :) Bērns jūt vecākus , mierīgiem vecākiem ir mierīgi bērni, mani ir diezgan grūti izvest no pacietības , jo es neesmu pedantiska uz kārtību , līdz ar to skapīšu vēršanas un lietu mētāšana apkārt pa lielam mani atstāj vienaldzīgu. Nezinu kā citiem , bet es nenormāli gaidīju , kad meita paaugsies nu kā tagad , kad jau ir prātiņš un var parunāt un tu zini , ka tevi 100% saprot ....
Es nebiju no tiem vecākiem , kuri tic mītiem , ka bērnu līdz 3 mēnešiem nevar rādīt , mēs daudz kur braucām pirmajā vasarā ( meita dzima februāra beigās ) , meitai nebija vēl 3 mēneši mēs gājām uz kafūžiem , terasēm , braucām uz Liepāju un ko tik vēl ne. nezinu kā citi bērni , bet nu mana peka ceļā un ārpus mājas vienmēr uzvedās mierīgāk , jo bija viss jāpēta , nu cik tu ilgi cilvēks tupēsi mājas un skatīsies apkārt. Tam mazajam līdzi pa lielam nek nevajag , pamperi , ēdiens un max 1-2 drēbju komplekti , janu kas + zīdaiņi ļoti daudz guļ , nu vismaz vairāk par 2h dienā točna .
Vēl es esmu ievērojusi un kumu, noformulēja , citā diskusijā. Ir vecāki kuriem dzīve griežas ap bērnu , visu pakārto viņam un ir savādāki , kuri ar visu bērnu griežas apkārt dzīvei , es esmu otrais. Protams manam bērnam ir intereses un es tās ņemu vērā , bet arī man ir intereses tad nu mēs mācamies iziet uz kompromisiem , vispirms daram ko grib meita , pēc tam, ja vajag daram ko vajag man.
Zīdainim ir pilnīgi vienalga ko un kur dara, ka tik mamma blakus, pakaļa sausa un vēders pilns un tāda ir lielākā daļa , veselu bērnu.
Vairāk par visu pēc dzemdībām mani satrauca mans ķermenis un es būšu godīga , vajag laiku lai viss nostājās pa vietām , tas mani tiešām dzina izmisumā un tieši tas ir iemesls kapēc es vairs negribu būt stāvoklī , manas smadzenes un acis otreiz ko tādu nepārdzīvotu. Bet nu tie ir mani tarakāni , kuri grūtnieces ķermenī neko skaistu nesaskata.
Mazāk vajag klausīties ko saka citi un vvairāk paļauties uz sevi , pat ja 100 cilvēku apkārt saka , ka tā nav labi un tev nekas nesanāks , tu esi mamma un tikai tu zini kā taam bērnam būs labāk , neviens cits!

Kad piedzimst bērns, tad tikai sāk pa īstam novērtēt laiku. :) Nav vairs tādu iespēju nobumbulēt garlaicībā visu dienu pie TV dīvānā. Sākumā kādu laiku mammas dzīve ir pakārtota bērna vajadzībām, pēc tam kļūst vieglāk - var bērna ritmu pakārtot savējam. Jebkurā gadījumā tas, vai "vecāki būs mocekļi" ir pašu attieksmes jautājums - vai uztvers bērnu kā traucēkli vai kā laimi.

Ar bērnu dzīve tiešām ir foršāka...(l)
Pirms mazuļa piedzimšanas par to kā būs vispār nedomāju, neiespringu ne par ko. Kad piedzima, tad pirmās divas nedēļas bija mierīgs, bet pēc tam sākās vēdergraizes, nogurdinoši "koncerti" naktīs, mani dusmu izvirdumi. Bija grūti, bet tagad ir mazliet vieglāk. Protams, ka nekur diži nebraukājam un ciemos neejam (nedzīvojam LV), jo mazais ir diezgan neparedzams un niķīgs.
Uz pasākumiem, koncertiem utt pašlaik neejam, arī pirms mazuļa nekur tā nēgājām te Norvēģijā. Vasarā dosimies uz LV, nu tad redzēs kā mums tur ies.
Katrā gadienā - garlaicīgi noteikti nav un dzīve neapstājas, ja pats to nevēlas. ;)

ok jums panesās alko tēma , es vakaros vēsā mierā varu izdzert 2+ pudeles vīna , meita visu nakti guļ , arī pie pusdienām varu un dzeru glāzi vai 2 vīna un nē es nejūtos sadzērusies no 2 glāzēm vīna mani nenēsā ( tas ir ļoti individuāli ). Par ballītēm un spontānām velmēm doties nakts izklaidēs - klubi mani nesaista jau ļoti sen , bet pasēdēšanas bāros un terasēs nav atceltas , man blakus mājām ir vismaz 4 vietas , kas ir max 2-3 minūsu gājienā no manām mājām , un jā es atstāju bērnu ar telefonaukli , bet nu vēl nekad nav bijis , ka viņa būtu piecēlusies. Ja man naktī piedāvātu braukt uz Liepāju , es sponāni brauktu ar visu bērnu.... Bet nu nav manā stilā vispār sponāni nakts vidū kur skriet , parasti man zvana un saka , ka nāks pie manis , un ar bērna piedzimšanu zvani pieklusa , līdz brīdim , kad es visus sapurināju un teicu , ka esmu kļuvusi par māti ne ieslodzīto , tākā ik pa laikam pie manis notiek skaļas ballītes , dzīvojamā platība un plānojums atļauj , ka virtuvē varētu kādu nosist un istabā neviens to nepamanītu :-D

p.s es jau pieļauju , ka tulīt sāksies manis zākāšana , bet nu nevajadzētu mani mācīti , ko un kā darīt , man ir sava galva uz pleciem un visus rikskus es perfekti apzino ;-)

man blakus mājām ir vismaz 4 vietas , kas ir max 2-3 minūsu gājienā no manām mājām , un jā es atstāju bērnu ar telefonaukli , bet nu vēl nek

nu nav 2 vai 3 min. Tuvakais vismaz 7 min. Pati tak teici ka dzivo preti Gertrudes ielas 62 namam! :-P:-P

un kadas 4 vietas? :-D Spelu zale ar skaitas? Tris viri laiva tev jaiet vismaz 8 min. Uz Caka un Getrudes stura ar tev jaiet savas 6 min. Ta ka..... :-P

Ak jel, inspektore Rīdziniece :D Tu esi kā overly attached girlfriend - google maps saka, ka tev uz mājām jānāk 3 minūtes, tu nāci 5... kur tu biji????

Redzi es ari dzivoju uz Getrudes ielas, taoec zinu kas tur un ka. Un ari lidz 2 dolatiemmkas patik man, un ka lasiju wee ari, jaiet labu laicinu, nevis 5 min.:-P

ak , jel es neesmu pensijas vecumā , 6 min ir līdz barona centram , bet nu ko var gribēt ja kājeles pa īsu un dirsa gar zemi šļūc , 3 vīri laivā ir precīzi 3,5 min , dura tu esi , kubiete !

2 dolatiemmkas

2 dolariem:-D

Ka tad Getrudes un Avotu turis, un kur Barona centrs, tev redz iznak dazas min. Ok. lai butu :-D:-D:-D

nu ģertrūdes avotu stūris i 2kvartālus no barona centra , kā jau teicu , man nav īsas kājeles un dirsa pa zemi nešļūc , laikam tur tā starpība attālumos , 3 vīri laivā ir neaizejot līdz stabu ielai , principā gandrīz pa vidu starp ģertrūdes un stabu ielu , ja tev klibai, marazmātiķei vajag 8 minūtes lai nostreipuļotu 1/2 kvartālu , tā ir tava problēma ....

savādāki , kuri ar visu bērnu griežas apkārt dzīvei

es atceros to dienu, kad pazinja, divu bernu mamma man teica - aij nu kur jus tik dargus ratus perkat, kam jums,prieksh kam tev kulba, tu tak no majam ara neiesi pirmo laiku, bet es zinaaju, ka man vajag tadus ratus ar kuriem es turpinaashu iet un skriet un darit savas lietas kaa ieprieksh, ka bernu pielagoshu sev un savaam studijaam, protams vinja pasmejas un teica, ha ha, to jau tu veel redzeesi vai varesi taa skriet un iet, berns tev izkartos taa, kaa vinjsh gribees. Nu neko, veel sodien skrienu un eju kaa man vajag, bet jau ar 2 berniem, nekaada vaina.

taa bernu aukle, man ari sakumaa likaas briesmiiga, norakstu uz to, ka biju ar mazu pieredzi kaa maate, skatijos uz wee ar shausmaam, kaa taa var? bet, ja godiigi, es mazgaajot traukus savu bernu nedzirdu no virtuves, ja vinja ir guljamistabaa un gulj, taa kaa sazin kas var notikt arii man esot majas, nekur neejot no maajas aara.protams savu bernu majas vienu neatstaatu.

Es arī biju sabiedēta ar šausmu stāstiem par to, ka mana dzīve apstāsies un nāksies daudz ko upurēt. Īpaši tāpēc, ka daudziem nebija noslēpums, ka esmu diezgan orientēta uz karjeru, saņēmu bez maz vai līdzjūtības skatienus, ka nu tomēr izvēlējos ģimeni. Muļķības- es izvēlējos abus un līdz šim, kad bērnam ir jau pusgads, man ir izdevies šo principu arī ievērot. Jā, bērns tiešām sniedz neizmērojamu mīlestību un kļūst par absolūtu prioritāti, jā, nav bieži viegli. Dzīve mainās. Pazūd spontānie lēmumi, jāiemācās no kaut kā vismaz uz brīdi atteikties, bet vienlaikus dzīve kļūst daudz, daudz labāka. Bērns tik daudz iemāca, sniedz tik daudz mīlestības sajūtas, ka tu skaties uz viņu un nesaproti, par kādiem labiem darbiem tu esi pelnījis tādu mīlestību. Kopumā es gan esmu samierinājusies, ka man, līdzīgi, kā Wee, bieži nav līdzīgi uzskati, kā vairumam māmiņu. Piemēram, es ne par ko pusi dienas nestaigāšu ar bērnu pa parku ratiņos. Tā vietā es vingrošu ar bērnu kopā vai atvēršu plaši logu, nolikšu gulēt pie loga un pati strādāšu vai mācīšos, kamēr bērns guļ. Lai neizpaliktu arī pastaigas un D vitamīns bērnam, tajās pārsvarā dodas vīramāte. Ja es eju pastaigās ar ratiem, tad visbiežāk skrienu ar ratiem un bērns laimīgs. Man arī ieguvums- laba figūra. Kad piedzima bēbis, protams, ka bija grūti. Man sākās maģistratūra, studijas 4-5x nedēļā, paralēli bija liels filmēšanas projekts, daudz darba, tikšanās. Protams, ka netiktu galā bez vīra un vīramātes palīdzības, bet tāpēc jau es arī izvēlējos pati savu ģimeni, jo mums bija līdzīgi uzskati un dzīves principi. Vīrs man jau no sākuma pateica, ka skaidri zina, ka es nesēdēšu mājās tikai ar bērnu, bet paralēli darīšu vēl savas lietas- studēšu un strādāšu, vīramāte, savukārt, pati piedāvāja palīdzēt, lai gan pati arī strādā. Mēs abas trakas, līdzīgas raksturā un attieksmē.:-D
Pēc bērna piedzimšanas mana dzīve palika vēl labāka, es pievērsos vēl jaunām lietām, kuras agrāk nedarīju. Piemēram, sāku skriet, drīz skriešu maratonā. Sāku rakstīt blogu un brīnos, ka statistika laba no apmeklējumu viedokļa. Turpinu strādāt, mācīties, daudz, daudz lasīt, mācos spāņu valodas kursos. Kaut kādas pasēdēšanas man vairs nav īpaši aktuālas. Uz klubu apmeklētājiem jau pirms grūtniecības sāku skatīties ar žēlumu. Agrāk pati skrēju un nesaprotu, kāpēc tas bija vajadzīgs-bezgaiss un viss. Ja gribu satikties ar draudzeni, vīrs mierīgi pasēž ar bēbi. Protams, ka ir savi ieguvumi tajā, ka mums ir pašiem savs uzņēmums, jo varam paši plānot savu laiku, bet arī tas mums no gaisa nenokrita un paši cīnamies, lai attīstītos.
Līdzīgi, kā Weee, es absolūti nebiju sajūsmā par grūtniecību. Man nepatika būt ar lielu vēderu, nepatika visi tie grūtniecības simptoni,nepatika dalīt savu ķermeni ar kādu citu. Tas nenozīmē, ka savu bērnu mīlu mazāk. Es nevaru iedomāties, kā pasaulē var kādu mīlēt vairāk(l) Ģimene ir neizmērojama laime, bet es to pati izvēlējos.

Grūtāk laikam ir tiem, kas bez alkohola vispār atpūsties nevar. Ja nerāpo pa zemi un nevem, tātad neesi atpūties :D ok... neliela hiperbola sanāca.. ;-)
Runājot par alkoholu, esmu smalka auguma, ik pa laikam uzrodas mazasinība, tāpēc man nevajag daudz, lai apreibtu. Patiesībā man nemaz nepatīk tā reibuma sajūta. Izklaidēties varu arī bez alkohola. Draugi man nav tik briesmīgi, lai vienīgais veids, kā ar viņus paciest būtu alkohola lietošana :-D
Klubi man jau labu laiku vairs neinteresē. Piekrītu wee, arī dodu priekšroku ar draugiem pasēdēt bārā. Bet vēl labāk man patīk aktīva atpūta pie dabas.

nu, nevajag visu laiku, protams, negatīvi domāt, bet nu bieši vien seko šausmīga vilšanās un tad ir vēl grūtāk.

Vilšanās ir tad, ja tiek safantazēts sazin kas. Tāpēc nav jāiet otrā galējībā un jāgaida sliktākais. Tādā veidā tu ieprogrammē sevi uz negatīvo. Pastāv arī trešais variants - dzīvot tagadnē un par sīkumiem nākotnē neuztraukties. Sīki izplānot visu tik un tā nav iespējams, tāpēc pietiek ar to, ka ir aptuvena ideja, ko darīt. Ar to pietiek.

Vilšanās ir tad, ja tiek safantazēts sazin kas.

es zinu, ka dazaam vishanas ir tad, kad vinjas domaa - piedzims berns, teevs palidzes, oiedzims berns, musu atteicibas uzlabosies. Ja godigi, es biju domajusi, ka man berna tevs nepalidzes vispaar, bet nekaa, kopaa ar mani sedeja neguletas naktis, vai bija otrs variants, es gulju un vinjsh aukle bernu:-D