Vai ilgstoši dzīvot ārzemēs ir labi?

man daudzi kas UK vai skotija sakuma drausmigi maja gribeja un tur viss riebas, pec gada vai diviem atpakal vairs nebrauc. Dazi tur dzivo jau 10 gadus, ir labs darbs , daudz celo. Atpakal nebrauks tiesi algu un iespeju del.

Kāpēc lai tas būtu slikti? Iemesli aizbraukšanai ne vienmēr ir tikai darbs un peļņa. Ir cilvēki, kas neizjūt dzimto valsti kā mājas, savukārt citur jūtas lieliski.

Tas ir ļoti, ļoti atkarīgs no indivīda. Viens visu laiku ilgosies pēc mājām, otrs to uztvers kā jaunu pieredzi un iespējas! :)

Ir savi plusi, ir savi mīnusi. Katram individuāli. Man patīk dzīvot ārzemēs un atgriezties neplānoju, bet kāds cits manā vietā iespējams nespētu izturēt un gribētu atgriezties.
Tikai, kad pati aizbrauksi un padzīvosi ārzemēs, tad zināsi - ir tas priekš tevis vai nav.

Man patiik dziivoties aarzemees, jo ljoti patiik ideja, ka mani neviens sheit nepaziist un vareeju saakt visu no 0.
+ Videejais atalgojums ir daudz labaaks nekaa Latvijaa
+ Cilveeki ir daudz atveertaaki un draudziigaaki
+ Ieguutais izgliitiibas liimenis, manaa uztveree, ir daudz labaaks

- gjimene ir ljoti taalu, un, ja kaut kas, nedod Dievs, ar vinjiem notiktu, man paietu diezgan ilgs laiks, lai tiktu atpakalj uz Latviju
- paartika Latvijaa tomeer ir daudz labaaka un man tas pietruukst
- pietruukst tradicionaalo Latvijas sveetku svineeshanu

Kāpēc lai tas būtu slikti? Iemesli aizbraukšanai ne vienmēr ir tikai darbs un peļņa. Ir cilvēki, kas neizjūt dzimto valsti kā mājas, savukārt citur jūtas lieliski.

Pilnībā piekrītu! Katrs gadījums ir individuāls un kas vienam ārzemēs liksies labi, citam nepatiks un liks atgriezties dzimtenē. Manā draugu un paziņu lokā ir gan tādi cilvēki, kuri pēc neilga laika ārzemēs atgriezās Latvijā, nespējot ārpus dzimtenes justies labi un komfortabli, kamēr citi jau dzīvo citās valstīs 10 gadus un pat vairāk, un atgriezties Latvijā negrasās. Arī pati nesen devos prom no Latvijas tā iemesla dēļ, ka Latviju neizjutu kā mājas un vietu, kur vēlos dzīvot, attīstīties, redzēt sevi nākotnē, savukārt vietā, kur esmu šobrīd, jūtos ļoti labi un harmoniski, atpakaļ atgriezties negrasos. Katram cilvēkam savas domas, sajūtas, emocijas un nepastāv tāds "labi" vai "slikti".

Man ex kolege kundze kas stradaja virtuve restorana aizbrauca. Krietni gados 58 gadi, nostradaja tur jau 7 gadus un ir nopelnijusi nelielu pensiju jau tagad! Atpakal nebrauksot. Pat cilveki pensijass vecuma brauc prom. Un iedzivijas, bet tur tada atraktiva daama, vinai vieglak tur.

Ja ārzemju pilsēta forša, to var sabojāt nepatīkams darbs, draugu neesamība, negatīvi atgadījumi. Un otrādi. Var gadīties iepazīties ar cilvēkiem, ar kuriem ātri veidojas laba saikne un tad jau arī ilgošanās pēc mājām ir mazāka. Būtībā, svarīgs faktors ir kāda izveidojas sociālā dzīve ar vietējajiem un to iepriekš prognozēt nevar.

Uk man patik tas ka piemeram ja ir viesitaba un gulamistaba , tad ats kaistas vienistasb dzivoklis. Attieicgi ja viesistaba un divas gulamistabas , divistabu. Nu ka pie baltiem cilvekiem. Tacu tas rindu majas mazpilsetas loti garlaicigas liekas.

Labi ir dzīvot tur, kur cilvēks jūtas labi, neatkarīgi no tā vai šī vieta ir dzimtene vai kāda cita valsts.

Un nesaen lasiju rakstu ka daudzi latviesi karto Lielbritanijas pilsonibu.

Artija - precīzi.

Bez tam, kopums, kas vedo sajūtu 'labi' nav konstants. Šodien labi te, rīt - lai būtu laimīgs, vajadzēs Rīgas bruģi zem kājām, kas vēl vakar šķita mazsvarīgs...

Jo ilgāk dzīvoju prom no Latvijas, jo mazāk man pietrūkst.
Tik pirmajā brīdī jaunā valstī gribās visu laiku salīdzināt ar "mājām". Kad iekārtojas, sak strādāt, iegūst draugus, tad šaubas un raizes lēnām pazūd. Es sešās citās valstīs esmu dzīvojusi un sākums ir pats nervu kutinošākais.
Tagad iedzīvojos Austrālijā, cilvēkiem šķiet līdzīgas vērtības kā Jaunzēlandē bija, bet ļoti jūtu ksenofobiju - viņi īpaši ārzemnieci ar dīvainu akcentu negrib laist tuvu :D

Ak, jā, Jāņi man pietrūkt visvairāk.

Esmu jau vairākās valstīs dzīvojusi, tagad pārvācoties jau zināju, ka te pavisam nepalikšu, patīk iegūt dažādu pieredzi. Ātri iedzīvojos un spēju pielāgoties situācijām. Parasti pēc kādiem 3/4 gadiem gribas izplest spārnus un mainīt valsti, vāciski ir labs vārds lai apzīmētu to sajūtu -fernweh . Zinu, ka gribu vēl vienā konkrētā valstī padzīvot. Pēctam neizslēdzu iespēju atgriezties dzimtenē. Draugi mani sauc par Sprīdīti, diez ko psihologs par to teiktu :D Ļoti mīlu Latviju, un katru reizi ir grūtāk aizlidojot, tāda dīvaina smeldze.
Dzīvojot ārzemēs pēctam ir iespēja paskatīties uz savu valsti no cita aspekta, salīdzināt. Jo vairāk no pasaules redzu, jo vairāk saskatu Latvijā pozitīvos aspektus, skaisto, cilvēkus. Bet savā ziņa arī cik cilvēki škiet visur līdzīgi. Patīk Čaklā teiktais - Man pieder viss, kas ar mani ir noticis.
Var iegūt pilsonību, aprecēties, uzcelt māju, bet tāpat citā valstī vienmēr būsi ārzemnieks.

Uk man patik tas ka piemeram ja ir viesitaba un gulamistaba , tad ats kaistas vienistasb dzivoklis. Attieicgi ja viesistaba un divas gulamistabas , divistabu. Nu ka pie baltiem cilvekiem.

To dēvē nevis par vienistabas dzīvoklis, bet vienas guļamistabas/ one bedroom apartment , tāpat kā Amerikā.

Nodzivoju Irijaa 10 gadus, nu esmu atpakal Lv un laimiga, ka maajas. Tur bija labi, loti labi un ne tik labi. Neko nenozeloju. Anglu valoda vismaz perfektaa limenii:)

Jo vairāk no pasaules redzu, jo vairāk saskatu Latvijā pozitīvos aspektus

Nopietni? Man gan tieshi otraadi - aciis ceertaas nesakaartotiiba, korupcija un visatljautiiba Latvijaa, muuzham iignaas un neapmierinaataas sejas un protams, nabadziiba (t)

Visvairāk es gribu lai mani bērni uzaug LV, savā dzimtenē ar savu dzimto valodu.
Negribētu redzēt kā viņos zūd nacionalitāte, ka dzimtā valoda nav vajadzīga, jeb vajadzīga tikai tāpēc ka vecāki tā liek.
Un nākamajā paaudzē no Latvietības vairs nebūs nekas.

Latviju nejūtu vairs kā mājas. Nevienu valsti nejūtu kā mājas.

16. Junijā būs 10 gadi kopš es pārvācos uz Skotiju. Pirmos divus gadus raudaju, gribēju uz mājām. Tagad mājas ir the. Atpakał netaisos un negribu.

Mīlu Latviju, patīk braukt ciemos. Bet tā arī jūtos, kā ciemińš