Labs vakars!
Laikam jau nav vēlme pēc "pareizā" viedokļa, to laikam pati jau zinu, tik vēlējos skatu no malas ( ko arī jau laikam pati zinu :) )
Ar draugu esam kopā jau ilgu laiku. Jau kādu laiku esmu secinājusi, ka nezinu, uz kā balstās mūsu attiecības - seksā mums saderība ir 0 ( runāšana nelīdz ), vai kādreiz gribētu viņu kā vīru un bērnu tēvu - nezinu, iespējams, ka nē.. Brīžiem liekas, ka viss, kas viņam dzīvē interesē, ir vņš, dators un tv. Viņam nav pat vēlme ar draugiem tikties, kaut iziet pastaigāt, toties grib mani blakus, kamēr katru vakaru tv skatās visas pārraides, kas ir tik svarīgas, ka ar mani nevar pat parunāt.
Pati ik pa laikam braucu uz dažām dienām darba darīšanās ārpus LV. Vakar atbraucu, satikāmies, viņš saka, ka viņam esot slikts garastāvoklis, negrib runāt. Nu ok, kam negadās. Viņam esot jānoskatās pāris tv pārraides, un es tikmēr varētu nerunāt un likt mieru. Nu - es jau vsru, bet viņš zin, ka man pēc darba ir vēl mājās šis tas jāizdara darba sakarā (ko es bieži vien atliku uz nākamo dienu, lai varam satikties un parunāt), teicu, ka taču kādas problēmas, būtu es palikusi pie sevis, visu izdarījusi, un nākamajā dienā tiktos, kad viņam garastāvoklis parādījies.Diemžēl tas bezgarastāvoklis viņam ir 10x biežāk kā man mr.. Saprastu, ja darbā, ģimenē prbolēmas, bet tur viss ok, un oficiāls darbs viņam arī nav. + Es praktiski neskatos tv, ko viņš labi zin. Rezultātā, aizgāju mājās, darīt savas lietas, jo neredzēju vajadzību pavadīt vakaru pie tv ar čali, kas mani apsaukā 3stāvīgos vārdos katru reizi, kad ko pasaku..
Zinu, ka auklējos, zinu, ka jāškiras, bet sirds tāpat sāp, jo vēlu otram tikai labu, ir bijuši daudzi labi beīži, bet.. galīgi nesaskan. Kā lai aiziet un saprot, ka būs cits, ja ņem vērā, ka man ir 25+ ? :/
36
