draudzība

esmu visas draudzenes atsijajusi pa sho laiku. Ir forshi, satikties, papljaapat, bet nepatik,ka uzbazas ar privatiem jautajumiem, kaa piemeram ka man ar viru gultaa iet. (t) un apvainojas,ka negribu stastit, jo mes tak esam draudzenes

Kādi interesanti ikdienas notikumi, apspriežam pasaulē notiekošo, politiku, pafilozofējam, atceramies kādu joku vai notikumu iz pagātnes, padalamies kā sokas kopīgajiem paziņām... tad neizsmeļamās tēmas kā.. kosmētika, apģērbs, iepirkšanās, dalāmies ieteikumos un padomos utt...

Par šādām tēmām var parunāt arī ar kādu labu paziņu. Man ir dažas draudzenes, ar kurām es it kā par šīm tēmām varu parunāt, tas arī ir viss. Bet izkratīt sirdi par to, ka darbā problēmas vai par to, kā es jūtos, nav jēgas, jo tie cilvēki sniedz ļoti klišejiskas atbildes, no sērijas "aizbrauc ceļojumā!" vai "nomaini darbu!". Līdz ar to tā ļoti atklāti un jēgpilni es arī varu parunāt tikai ar savu vīrieti.

Tur jau tā lieta, ka nemāku iedraudzēties ar cilvēkiem, liekas, ka citiem šķietu garlaicīga. Nezinu, kas būtu jādara, lai radītu par sevi interesi.

Nav man īstu draudzeņu,bet arī šajā dzīves posmā nav vajadzības pēc tādām. Pietiek ar paziņām. Nav arī laiks ,ko veltīt ,ja kāds cilvēks vēl ienāks manā dzīvē. Tā jau pēdējā laikā liekas ,ka nevaru visiem veltīt pietiekami daudz laika un sākas apbižošanās no tādiem cilvēkiem ,kurus vnk vairāk par 1x mēnesī vai retāk negribu sastapt. Neesmu arī tāda ,kurai ar kādu jāsatiekas un jāklačojas katru dienu. Pārsvarā 1-3 x nedēļā ar ,kaut ko saskrietos ,parunāju un pietiek...Man patīk arī būt vienai ar sevi un veltīt laiku sev.
Pietrūkst vairāk tāda cilvēka uz kura varētu pilnībā paļauties, kas grūtos brīžos atbalstīs, būtu jau pilnībā pieaudzis, jo ,tomēr meitene ar ko visbiežāk kontaktējos ir tāda bērnišķīga, ar dažādiem tīņu izgājieniem, taču es ilgojos pēc draudzenes, kura uzvestos pieaugušāk, nebūtu stulbu joku.

paradise, galvu augšā! Ja šobrīd nav draudzenes, kam uzticēties tad, visticamāk, parādīsies. Cilvēki ir tik daudz un dažādi, noteikti klīst pa pasauli potenciālās draudzenes, kuras Tevi mīlētu tādu.. kāda esi un novērtētu Tavas foršās īpašības :) Vienkārši neesi vēl uzskrējusi viņām virsū ;)

,ka uzbazas ar privatiem jautajumiem, kaa piemeram ka man ar viru gultaa iet.

Tas, manuprāt, nav īsti normāli.. ir lietas, kurām jāpaliek starp diviem :-/

Es kā paliku stāvoklī, draudzenes kaut kā novērsās no manīm. Uzskatīju tiešām par labākajām draudzenēm. Nezinu pat kādēļ, droši vien, jo vairs nedrīkstu ne ballēt, neko. Nav jau tā, ka kontakts vispār zudis, tā jau sazināmies, bet, lai mēs tiktos, laika viņām pēkšņi vairs nav priekš manis. Sākumā pārdzīvoju, jutos slikti. Nu jau pagājuši 4 mēneši, un jūtos labi. Pirmā viņām nekad nerakstu, ja grib, lai pašas raksta. Ja man ir kaut kas sasāpējis un vajag ar kādu parunāt, viņām vairs neko nestāstu, bet stāstu savam pusim ( viņš arī ir projām jau 4 mēnešus ) caur skype. Viņš mani atbalsta.. Vismaz šis dzīves posms man ir palīdzējis saprast, ka galvenais dzīvē nav draugi. Galvenais ir ģimene. Tā tevi nekad neatstums. :)
Protams, gribās jau iziet ar kādu draudzeni ārā šopingā utt., bet aij nafig, ja es to pašu varu darīt ar savu puisi. :D

Vēl piebildīšu, ka līdzīga situācija pirms kāda pus gada bija manam puisim. Arī viņa tā saucamie draugi no viņa novērsās pēkšņi. Tāpēc mēs neiespringstam vairs uz to draugu būšanu.. ja kaut kas notiek, runājam viens ar otru un esam labākie draugi viens otram.

Bet varbūt draudzenes novērsās, jo tu visu laiku runāji tikai par bērna dzimšanu un bērnu lietām. Viņām tas nav interesanti un saistoši. Tāpēc arī novērsās no tevis.

Man šķiet, ka draudzenēm ir savas funkcijas, bet otrajām pusītēm - citas. Labi, man iepirkties patīk vienai, bet es nekad neprasītu draugam nākt ar mani iepirkties, es zinu, ka viņš man neatteiktu (ja būtu laiks), bet es zinu arī to, ka viņam tas nepatiktu. Tas nav nekāds nosodījums, bet man tomēr šķiet, ka meiteņu lietās vīriešiem nav jāiesaistās.

Ir arī lietas, ko gribas apspriest ar draudzenēm, nevis otru pusīti. Un tāpat.. arī draugam ir savi pienākumi dzīvē, tajos brīžos to laiku var pavadīt ar draudzeni. Man ir divas ļoti tuvas un ļoti dažādas draudzenes, bet ar abām varam runāt par visu un neko.

Man liekas, ka tā mākslīgi par sevi interesi nevar radīt, vienkārši, ja cilvēks nerunā, nav jābrīnās, ka nav draugu :-|

Māra, nē, tas nebūs tas iemesls, jo es par to vispār gandrīz vai nerunāju ne ar vienu! Nu draugu tikai, kad plānojam ko pirkt utt. Tas pašsaprotami.
Piebildīšu, ka vienai no viņām jau pašai ir bērns, bet viņa pa dzīvi tāda ballētāja. Otrai bērnu nevar būt vispār. Savā starpā viņas viena ar otru nekontaktējas. Nezinu, varbūt manī ir vaina, bet nu nekādas uzvedības maiņas līdz ko uzzināju, ka esmu stāvoklī, nemanīju gan no savas puses.

Man šķiet, ka draudzenēm ir savas funkcijas, bet otrajām pusītēm - citas.

Nezinu, mēs ar otru pusīti varam runāt par pilnīgi visu. Savā ziņā arī piekritīšu tev, jo, ja nav draudzeņu, tad nav ar ko runāt par savu partneri, ja kko nogrēkojies. :D Bet nu bez tā, manuprāt, var iztikt.

Draugi tā ir loti liela vērtība dzīvē. Man pašam ir 3 cilvēki kuris tiešām varu saukt par draugiem bet diemžēl nesanāk ar viniem bieži satikties un viens no viniem (pats tuvākais) pārcēlās uz dzīvi asv. Par draugiem varu saukt cilvēku kuru pazīstu vismaz gadu un daudz laika pavadīts kopā un daudz kas kopigs piedzivots,kura klatbutne varu justies ka es pats un loti brivi,kam varu uzticeties,kuram vienmer varesu izstastit to kas sasapejies un man vins palidzes, neaizmirsis par mani attiecibas esot utt. Loti daudzi uzskata ka draugs tas ir tikai tas ar kuru tu iepazisties jau no bernibas,bet es tam isti nepiekritu jo ar 2 no maniem draugiem es iepazinos pirms 4-5 gadiem.

Nezinu, mēs ar otru pusīti varam runāt par pilnīgi visu. Savā ziņā arī piekritīšu tev, jo, ja nav draudzeņu, tad nav ar ko runāt par savu partneri, ja kko nogrēkojies. Bet nu bez tā, manuprāt, var iztikt.

Nezinu, man atkal ļoti patīk paklačoties arī par savu draugu. :D Un man kaut kā šķiet, ka interesanti redzēt citu cilvēku perspektīvu un dzīves uztveri, lielā mērā šis arī ir galvenais iemesls, kāpēc lasu cosmo :D
Par runāšanu piekrītu, tiešām var parunāt par visu, bet ir tomēr meiteņu lietas, ko patīk darīt kopā ar draudzenēm. Īpaši, ja tev draugs ir ārzemēs, nesanāk kaut kā vientuļi?(t) Tas nav aizskārūms vai ļauni domāts, jo cilvēki ir dažādi, bet tīri intereses pēc jautāju.

gabijagabija, Bija, bija man vientuļi sākumā. Šausmīgi vientuļi. Bet pie visa pierod. Un tagad jūtos labi. Jā, ir forši, ka arī draudzenes ar ko paklačoties, varbūt pēc tā mazliet vēl ilgojos, bet esmu iemācījusies ar to samierināties. Jo, ko gan es vairs tur varu darīt? Tas tikai pierādīja, ka tie draugi nemaz nebija īsti draugi.

Njā, īsti draugi ar otru pusīšu pārādīšanos nepazudīs.

Dantessa
Jā, piekritīšu, ka pie visa var pierast. Es laikam esmu tik ļoti pieradusi pie cilvēkiem, ka es sāktu vairāk laika pavadīt ar paziņām, varbūt kāds draugs atrastos :D

Nu nav jau tā, ka es vispār ar nevienu netiekos un tikai sēžu mājās. :D Vienkārši nav vairs tādu cilvēku, ar ko var runāt par visu un, kam var stāstīt visu! (Draugu neskaitot.)

stiprais_dzimums, dod pieci!
Man arī nav vēlmes pēc draudzenēm, nemēdzu kādam baigi atklāti stāstīt par savām jūtā, vai kā te meitene minēja -es nerunāju. :-D varu uzklausīt un būt perfekta nolēpumu galbātāja, bet pati nekad nevienam īsti neesmu atklājusies. neredzu vajadzību, bail no cilvēka nodošanas. ir bijušas draudzenes, bet laiki mainās un līdz ar to draudzība. vienmēr labāk esmu sapratusies ar puišiem, ar viņiem ir ir kaut kā vieglāk. ja jāizvēlas kompānijas mēģinu iefiltrēties pie džekiem :-D protams ir draudzenes varam paklačoties, iedzert un atpūsties, bet vai viņas vaērtu nosaukt par labākajām? noteikti nē.

tomēr laikam kas ir pats svarīgākais, ka es zinu ja man būs patiešām grūti un būs vajadzība kādam izstāstīt visu visu kas sakrājies ir tāds cilvēks, viņam varētu atklāties un zināt, ka tas paliks starp mums.

Nu, šajā aspektā piekrītu Rīdziniecei.

Man ir tikai viena draudzene, kuru var saukt par īsto un labāko, jo vajadzības gadījumā varu stāstīt visu, ne tikai vispārīgi. Zinu, ka nenodos, nenosodīs, uzklausīs un palīdzēs, bet tikpat labi var pateikt, ka rīkojos aplami, bet..tāpat būs blakus. Man ir tāpat. Es nevaru kuru katru cilvēku saukt par draugu, tas man tomēr ir vairāk nekā vārds.

Ir viena tuva draudzene, ar kuru man ir forši un labi, viņa pieņem mani tādu, kāda esmu. Es tāpat. Bet viņa man ir tuvs cilvēks, principā draudzene, ja ne labāka, tad tuvu tam, ar viņu tiekamies retāk, bet tāpat - vienmēr ir par ko parunāt, un vienmēr būs man viņa mīļā - neskatoties uz ne tik biežām jau tikšanas reizēm un neregulāru kontaktu. Tomēr viņa manā dzīvē ir un tas ir kolosāli!

Ir arī vairākas labas paziņas, forši cilvēki, bet nu vairs nav kategorijā "labākās draudzenes".

Bet piekrītu, ka draudzeņu būšana man ir svarīga pat par spīti tam, ka esmu diezgan liela vienpate.
Es uzskatu, ka draudzība arī jāmāk kopt, jo bieži vien cilvēki domā, ka tā ir vienvirziena kustība - kādam citam vienmēr jāpiedāvā, jāsauc utt. Bieži vien cilvēki paši nemāk draudzēties. Protams, ir arī tādi "draugi", pārstājot rakstīt kuriem pirmam, tie pazūd no Tavas dzīves, jo nemāk uzņemties to iniciatīvu vai Tu viņam neesi tik svarīgs

P.S. Un uzskatu, ka tā mākslīgi to draudzību nevar izveidot. Jo vecāks paliek cilvēks, jo grūtāk to draugu atrast. Jā, Tu varia trast cilvēku, kas ir foršs, ar kuru esi uz viena viļņa, bet cik lielā mērā šis cilvēks būs Tavs draugs pat pēc gadiem, to nevar pateikt. Uzskatu, ka tikai gadi ļauj izvērtēt, vai kāds cilvēks ir draugs vai labs paziņa, kad Tu iepazīsi viņu no visiem aspektiem - ne tikai brīžos, kad jautri un labi, bet arī tad, kad ir slikti un skumji. Un bieži vien tas prasa gadus..