Sveikas! Nezinu ar ko lai sāk, bet vajadzīgs padoms. Lieta tāda, ka nesaprotu, kas ar mani notiek. Visu laiku esmu depresīva, negatīvi noskaņota, nekam neredzu jēgu. Itkā viss ir tā, kā tam jābūt - studēju, ir draugs, dzīvojam kopā, bet.. par katru lietu, kas notiek man apkārt, es besos. Liekas, ka nevienam neesmu vajadzīga. Ģimenei, manuprāt, īsti neinteresē, kas ar mani notiek, kā man iet, ko daru utt., jo no viņiem nekad zvanus nesaņemu, vai arī saņemu tikai tad, kad kaut ko vajag. Ar draugu attiecības it kā ir lielākoties labas, neskatoties uz to, ka no manas puses ir šausmīgi liela greizsirdība uz visu. Man nepatīk viņa draugi, jo tiem galvā ir vienas vienīgas ballītes, meitenes, dzeršanas un sū*u taisīšanas, man nepatīk viņa vecāki, man nepatīk, ka viņš kaut kur iet, kaut ko dara, visu laiku kaut ko pārmetu, gribu lai viņš visu laiku ir ar mani. Un es nespēju kontrolēt savu stulbo uzvedību. Esmu galīgi neapmierināta ar savu izskatu. Uz skolu arī bieži neaizeju, jo nespēju saņemties. Ir iekrājušies kaudzēm darbi, kuriem nespēju pieķerties klāt. Es nezinu, ko lai dara. Man ir visādas lietas, ko dzīvē vēlos sasniegt. Visu laiku sapņoju, ka būs viss labi, ka būšu skaista, ar labu profesiju, mīlošu vīru un bērniem, bet es nespēju izkāpt no savas elles. Neredzu jēgu dzīvot..:'-(:'-(:'-(
15
