es māku (mācēt)
mācēt māku, māki, māk, pag. mācēju; trans.
1. Prast (ko darīt), būt apguvušam (piemēram, zināšanas, iemaņas).
Mācēt (kādu) valodu — prast (kādu) valodu.
Mācēt ābeci (arī grāmatu novec.) — prast lasīt.
// Prast izturēties (noteiktā veidā).
// Būt ar tādām īpašībām, kas nodrošina (noteikta veida) izturēšanos (par dzīvniekiem).
2. Spēt, varēt.
Ko māk sar. — cik spēj, cik var.
3. parasti nolieguma teikumos. Zināt.
runāt
runāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; intrans.
1. Paust ar valodas skaniskajiem līdzekļiem.
// trans.
Nav ko runāt — saka, ja nav vērts vairs runāt (par ko).
Runāt citādu valodu — runāt ko citu nekā iepriekš.
Runāt (arī teikt) nepatiesību — melot.
// trans. Deklamēt.
// Būt tādam, kas ir apguvis runu (3).
// pareti. Teikt, sacīt (kādam).
// trans.; pārn. Reproducēt pārraidīto runu (par radiouztvērēju, televizoru).
2. Izmantojot (parasti) valodas skaniskos līdzekļus, apmainīties domām, uzskatiem u. tml.
3. trans. Paust rakstveidā, rakstītā tekstā.
// Paust kādu informāciju (par rakstītu tekstu); tikt paustam rakstveidā, rakstītā tekstā.
// Paust, atspoguļot (par mākslas darbu, tā sastāvdaļām).
// trans.
4. parasti 3. pers. Būt tādam, no kā var ko secināt, gūt kādu informāciju.
// trans.
// Izpausties (kāda) rīcībā, domās u. tml.
5. žarg. Koķetēt.
Nu, kurai te ar latviešu valodu slikti? :D :D :D