Man ir diezgan grūti tagad un grauž iekšā nospiedoša doma. (t)
1) Es nespēju sadzīvot ar to, ka mani kādreiz skolā apsaukāja un apcēla, un pazemoja visādi - gan morāli, gan fiziski. Katru dienu, visu skolas laiku. Es it kā ar prātu saprotu, ka dzīvoju te un tagad un durvis uz pagātni jāver ciet, bet es to nevaru izdarīt. Pašvērtējuma un pašcieņas pret sevi nav nekādas, pateicoties jaukajiem ''klasesbiedriem''.
2) Par spīti visam, man ir attiecības un kopdzīve ar vīrieti. Es nejūtos laimīga. Esam siāmas dvīņu variants - visur kopā uz pasākumiem, pilnīgi visur kopā. Neļauju vienam nekad aiziet patusēties, eju vienmēr līdz, jo liekās, ka izmantos izdevību un liksies ar kādu gultā un nokrāps mani un beigās pateiks, ka ir cita un pametīs mani.
Šīs 2 lietas sasaucās kopā, iespējams. Man ir zems pašvērtējums un liekās, ka visas citas ir labākas par mani un tāpēc viņam ir iespēja atrast citu, jo kam gan tāds mē*** kā es esmu vajadzīgs.
Bijām ballē kopā, meitene uzlūdza uz deju viņu un es protams sāku taisīt drāmas un sadomāties nez ko. Man gribējās to sievieti vienkārši izvilkt aiz matiem pa durvīm laukā.
Tas nav normāli, jo viņš ilgi nepacietīs mani ar manu drāmu taisīšanu. Viņš saka, ka es iedomājos problēmas savā galvā, pati sagruzos un taisu scēnas par problēmām, kuras neeksistē. Jā, to es atzīstu, tā ir, ka es iedomājos visu ko, bet tas notiek greizsirdības lēkmju gadījumos un pat neapzināti.
Kā palīdzēt sev? Vienīgais risinājums laikam ir palaist uz tusiņu vienu un samierināties, nezinu..tiešām nezinu..:-/
19
