Es nezinu ar ko sākt ,bet ceru kad būsiet saprotošas un iejūtīgas :-(
Man ir 21 gads ,vienmēr esmu bijusi piesardzīga it īpaši izvēloties draugus ,nu tāpēc man bija viena tikai laba draudzene 13 gadus,visi parējie nāca un gāja ,bet viņa palika.Diemžēl viņai nebija lemts palikt šajā pasaulē ilgi ,viņa no dzīves šķīrās lapratīgi (tad kad cilvēks taisa pašnāvību tad viņi nedomā par draugiem ,ģimeni utt tas ir fakts tadēļ viņu nenosodu) bet viņa manā sirdī atstāja ļoti lielu smagumu.Pat draugam ,māsai un vecākiem es nevaru tā atklāties tagad kad man tiešam sāp un ir skumji,es nevaru ar viņiem tā izrunaties kā man gribētos,kaut kas mani atur no tā visa.Kad man ir skumji un gribas raudāt es aizeju uz citu istabu vai vienkārši mēģinu klusēt ,draugs nenāks apskaut mani vai mīļuma pazīmes izspaust ,jo viņam liekas kad tikšu tam pāri ,parējiem liekas kad esmu specīga ,bet iekšienē vienkarši grauž visu .Es domaju ja es pastastīšu viņi man nesniegs tādu atbalstu,es labāk viena mājās paraudu,nekā viņu priekšā raudu .Liekas kad visa dzīve ir apstajusies man,un nezinu cik ilgi to spēšu izsturet :'-( Draugs vienreiz man teica lai nesēroju jo tā viņa nevar aiziet mierā ,bet es nevaru viņu palaist es pati nezinu kapēc ...Kad esu ārā ar draugu vai māsu vai kad esu kursos tad vēl kaut cik spēju nedomāt par viņu ,bet kad palieku viena tad vienkārši tās domas pašas nāk galvā .Pēc draudzenes nāves mēs ar draugu neēsam runājuši vairāk par bērniņa ienākšanu mūsu dzīvē ,kaut gan ļoti gribētos .Bet sākuma es gribu tikt pāri draudzenes nāvei :-(