Labrīt!
Šorīt pamodos ar tādu sajūtu it kā mani kāds būtu piekāvis. Iespējams notikusi spēku pārbaude starp labo un ļauno manī :-D Reizēm liekas, ka ļaunais ir stiprāks..
Nesen uzkāpu uz svariem un tāds ou.. ou, man bija. Trakākais, ka nav īsti ne svārku, ne kleitas. Pavasarīgas jakas arī man nav. Reizēm sajūta, ka dzīvoju tālu no civilizācijas. Reizēm ir bums, kad sapērku visu ko un tad ilgu laiku šķiet, ka neko nevajadzēs, bet foršāk būtu taču katru mēnesi sev atļauties kaut ko garderobē.
Izlasu sliktās ziņas par Briseli un atveru delfus, bet skumjākais, ka pie šāda veida ziņām jau ir pierasts un īsti pat bailes vairs nerodas. Tikai tā skumji tos cilvēkus, kas gājuši bojā, jo tiem droši vien bija ģimene, varbūt bērni, varbūt karjera, dzīves sapņi. Tiem, kas spridezkļus ievietojuši no tā visa noteikti nav bijs nekā, tikai vēlme ieriebt, panākt skumjas un bailes cilvēkos. Taču Zolitūdes traģēdija man atklāja to cik bezspēcīgi ir cietušās puses un cik vienaldzīgi ātri kļūst tie, kurus traģēdija nav skārusi:-/