Eh. Tas ir tāds nebeidzamais stāsts. Manam vīram ir radiniece, kura viņam gandrīz kā māsa, kopīga bērnība utt. Un viņa mani neieredz. Labi, mums ar vīru ir sava vēsture, mūsu abu ģimenēm ir bijis diezgan grūti pieņemt visu, kas noticis, esam jau vienreiz bijuši precējušies, tad šķīrušies, tad atkal apprecējušies, bet tomēr visi to ir pieņēmuši vai vismaz šķiet, ka ir. Bet viņa nē. Viņa nebeidz un nebeidz visiem, arī manam vīram borēt to, ka es savam vīram nenāku par labu, esmu kā tāda slimība, kam jātiek pāri. Ir nemitīgas epizodes, kuras viņa izmanto, lai parādītu manam vīram, cik briesmīga esmu. Viņš uz to nepavelkas, bet katru reizi, kad viņš viņu satiek, pēc tam redzu, kāds viņš atnāk...Es redzu, kā viņu tas viss traumē, viņš jau ir greizsirdīgs bez prāta, bet viņa vēl lej eļļu ugunī. Es saprotu, ka viņa, viņas viedoklis viņam ir svarīgs, viņš mani mīl, bet viņa mani, nebaidīšos teikt, ienīst. Es tiešām gribētu būt kaut normālās attiecībās ar viņu, bet viņa...ja godīgi, dažreiz man šķiet, ka, lai arī viņi ir radinieki, viņai ir kaut kāda neveselīga attieksme pret manu vīru..