Decembrī pārvācāmies uz manas mirušās omes dzīvoklī. Tēmu nopelnijusī kaimiņu tante man ir zināma no bērnu dienām, mūžam kārās pāri balkona malai un brēca uz mums, bērniem, par to, ka mēs tur skrienam un vispār uzvedamies, kā normāli bērni. Arī pārējie kaimiņi viņu zin kā "to kašķīgo" (laikam jau kaimiņi mani vairs neatpazīst, jo uzskatija par vajadzīgu man to pateikt)
Vārdu sakot, šorīt tante mēģināja iestāstīt, ka viņai mūsu dēļ smirdot dzīvoklis un tā sega uz balkona smirdot (no veļas mašīnas izņemts gultas pārklājs...). Saprotu, ka viņai laikam nepatīk, ka mums suņi (izteicieni par "fermu" un vispār mērķēts bija, ka smird viņai suņu dēļ), nevienam citam nekas netraucē, suņi uzvedās klusu, loģiski, ka nekas te arī nesmird.
Kā risināt situāciju? Šobrīd jūtu, ka man labāk viņu nesatikt (satika viņu draugs no rīta, ne es), jo jūtos stipri aizvainota, ka mani apvaino, ka es te kā cūka smirdoņā dzīvoju. Skaidrs ir, ka kaut ko teiks atkal, kad kādu no mums satiks, jo nav pagaidām laidusi garām nevienu iespēju garām ejot nobubināt "ferma", "ak redz, kam te tā suņu ferma". Gribētos kaut kā to tanti apklusināt, visticamāk, ka ja sākšu dot pretī, labāk no tā nekļūs. Pašlaik ir doma ieteikt viņai, lai vēršās policijā, ka viņai traucē smaka no mana dzīvokļa un PVD par dzīvnieku labturības noteikumu pārkāpumu (jo es zinu, ka ne tā policija te kādu smaku atradīs, ne PVD kādus citus pārkāpumus) vai izbolīt acis, tēlot, ka es duma esmu un jautāt kāpēc viņa man stāsta par netīrību savā dzīvoklī.
Ir idejas? Varbūt kādai ir pieredze ar tantēm, kurām nekad nekas nav labi un zin, kā šādas apklusināt? Nu vai vispār kā labāk reaģēt. Varbūt vienkārši ignorēt un nebarot viņas kašķi...mazums, apniks