Es laikam esmu stipri dīvaina, jo es vispār nekad mūžā neesmu tādām lietām pievērsusi uzmanību. Vīrietim ir auto? Nu ok, forši. Nav auto? Arī forši. Esmu ar mīļoto vīrieti braukusi uz dažādiem galamērķiem i ar vilcienu, i autobusu un tas manās acīs nekādā veidā nav pazeminājis viņa vērtību. Esmu satikusies arī ar vīrieti, kurš savos 34 gados joprojām dzīvoja īrētā istabā (jā, jā, istabā, jo blakus istabā dzīvoja dzīvokļa kaimiņš). Mani pilnīgi nemaz netraucēja tas, ka viņš dzīvo īrētā istabā, jo cilvēks pats pēc savas būtības bija liels avantūrists, spontāno ideju piekritējs, mūziķis un brīvdomātājs, tāpēc es ar prieku atceros bohēmas naktis viņa nelielajā istabiņā. Es vienmēr esmu klausījusi savai sirdij un materiālās vērtības nostādījusi otrā plānā. Protams, man ir ļoti svarīgi tas, lai vīrietim būtu stabils darbs un ienākumi, t.i. - viņš spētu parūpēties par sevi, nomaksāt rēķinus, nedzīvojot trūkumā vai uz mana rēķina. Viss pārējais - ir viņam auto vai nav, ir viņam savs dzīvoklis vai nav - ir otršķirīgs. Ir forši ja ir, bet nav nelaime ja nav. Bet nu es laikam gluži vienkārši esmu tāds cilvēks - ja es mīlu, tad es mīlu un man ir pie vienas vietas tas, kas notiek otra naudas maciņā vai bankas kontā.