Bērnībā tā bija diez gan bieža parādība, tagad kauns pat atcerēties.
Vienreiz ar māsu nozagām vecmammai lielo Laimas konfekšu kasti, jo viņai bija lielas svinības un vairākas kastes uzdāvināja un domājām, ka nepamanīs. Šķūnītī abas ēdām, suni arī barojām ar končām, jo nevarējam pašas apēst. Pēc tam bija šausmīgi slikti, kā arī vecmamma tomēr bija piefiksējusi, cik kastes bija uzdāvinātas.
Mammai kaut kad sen sen pārdeva pienu, dārzeņus u.c. lietas un bija viņai kastīte virtuvē, kurā meta visu saņemtās monetās. Ik pa laikam no turienes ņēmām un pirkām saldējumu. Bet tā vien šķiet, ka mamma to zināja.
Vienreiz ar draudzeni no mājturības kabineta nozagām desu. Nopirkām vislētāko maizi un ēdām aiz skolas. Bet tā draudzene bija ļoti nabadzīga, es pat reizēm no mājām nočiepu kādus makaronus vai maizi un nesu viņai, jo man bija viņas ļoti žēl.
Mūsu mājā dzīvoja viens radu onkulis, viņam bija sava istaba ar ledusskapi un, kad viņš aizbrauca uz Rīgu, tad ar māsu gājām no ledusskapja čiept sieru, desu u.tml lietas līdz brīdim, kad vienu reizi ejot apciemot onkuļa ledusskapi, atradām zīmīti "Informācija ledusskapja pelēm - būšu mājās otrdien". Šausmīgi nokaunējāmies un vairs nekad neko no turienes neņēmām.
Ja tā padomā, saldumus un ēdienu esmu čiepusi diez gan bieži bērnībā. Nebija jau tā, ka mājās nebija ko ēst, bet, piemēram, desa bija ekstra un arī tad, kad bija, parasti mamma katram iedeva 2 šķēlītes, sieru vispār dabūjām divreiz gadā. Saldumus arī dabūjām ļoti reti, tāpēc, protams, ļoti ļoti kārojās un roka paslīdēja, ja tādā veidā bija iespēja tikt pie saldumiem. Ļoti ceru, ka savus bērnus varēšu nodrošināt tā, lai viņiem nekad neienāktu prātā zagt ēdienu...
83
