Oi, es arī bimbāju mājās, kamēr neviens neredz, tikai nevienam neteicu. Šad tad kad bija galīgi traki, tad vīram pateicu. Vispār tas periods bija traks, kamēr pieradu, ka nevaru vairs viena nekur spontāni iet, ka visa diena un darbi jāplāno ap bērna režīmu, kas galīgi nebija režīms, bet loterija - kad nu izdomās ēst, būs vai nebūs raudāšana ārā. Es vispār negribēju/nejutos ērti iet cilvēkos/ciemos/pie draugiem ar bērnu līdz kādam pus gadam, jo bija bail, ka uztaisīs histēriju, vai gribēs ēst ātrāk un baroju ar pudeli(mēs jau visas zinam tos nosodošos skatienus, kas tiek vērsti uz pudeļbērniem) vai atgrūdīs traki un sabojās kadam mēbeles, kas vienreiz notika un es jutos reāli tik neērti, bet bēbis jau nav vainīgs pie tā, tāpēc riktīgi izvairījos no ciemošanas, kas četras sienas padarīja vēl smacējošākas.
Meita piedzima novembra vidū, bija jau auksts un pat sniegs šad tad uzsniga, bet es gāju ārā pa 2-3h, jo ratos bija vissaldākais miegs. Sākumā vilkos kā divplāksnis rètas dēļ, bet pèc tam jau ieslēdzās azarts - cik paspēšu noiet, kamēr guļ :D
Havaja
pārāk silti varbūt bērnam bija, tāpēc raudāja. Vismaz manējā raudāja, kad bija par karstu kulbā. Ja tie 16grādi jums ārā, tad pilnīgi pietiek ar kādu vieglu kombīti un plānu pledu, ja liekas, ka vēss, jo kulbā ir vismaz par 5grādiem siltāks.