Ko domājat par to, ka ļoti, ļoti daudziem cilvēkiem (varbūt pat jums pašām, man - vismaz šobrīd un nu jau vairākus gadus pavisam noteikti) visa dzīve paiet darbā, kuru vai nu ienīst, vai arī ir tāds ''ok'' līmenis, nekas īpaši neriebjas, bet nav arī tā, ka uz darbu iet ar prieku, vai iegūst no tās bezjēdzīgās 8h rukāšanas kādu piepildījumu. Un tā paiet visa dzīve, bezjēdzīgi rukājot, vakarā uz pāris h atvelkot elpu, rītā atkal uz darbu, nevis sekojot savām interesēm, redzot pasauli, dzīvojot. Man šķiet, ka 40h darba nedēļā vienkārši nav iespējams redzēt, izjust, pārdomāt dzīvi. Viss vienkārši paskrien garām. Ko par to domājat?