Kad sederinājāmies, draugs aizveda mani uz laukiem iepazīstināt ar savu mammu. Mamma ir viena, tēva nav.
Jāsaka godīgi, nekādu silto attieksmi es nesaņēmu. Arī ne sliktu attieksmi. Drīzāk var teikt, ka viņa mani vispār tur īpaši neievēroja. Nebija pat vakariņas mums sagatavotas. Ne arī kādu jautājumu man neuzdeva. Nu tā kaut kā... dīvaini.
Tagad notiek īapši aktīvs gatavošanās process kāzām, bet nekādu interesi es neesmu jutusi vai dzirdējusi.
Vai arī es vienkārši esmu pieradusi pie savu vecāku attieksmes. Kad vedu iepazīstināt savu draugu ar vecākiem, varēja redzēt, ka ir gatavojušies, mūs sagaidīja vakariņas, vecāki interesējās par draugu, pļāpāja ar viņu. Tagad, kad gatavojamies kāzām, arī regulāri zvana, vienmēr nodod sveicienus manam draugam, aicina mūs ciemos.
Mana mamma prasa, kā drauga mamma gatavojas kāzām, vai šuj kādu kleitu vai ko, man nav ko teikt.
Kā jums tas izskatās no malas?