Jūs visur ejat kopā?

Man vispar patik loti liela briviba attiecibas, patik pavadit laiku vienai, pastaigat vienai pa veikaliem un padoma

Tieši tāpat kā man :-)

Nē, neejam visur kopā un par skatīšanos uz citām dāmām es vispār nesatraucos. Principā gan mēs pavadām ļoti daudz laika kopā, nevis tapēc, lai varētu labāk viens otru pieskatīt, bet gan tāpēc, ka mums patīk vienam otra sabiedrība vislabāk no visiem. Tapēc arī esam precējušies :-)

Ja jūs esat greizsirdīgi un vēl jo vairāk, ja tam ir pamats, tad kāpēc jums vispār ir jābūt kopā?

Ieteikums autorei - atrodi kādu hobiju, nodarbošanos, jo izskatās, ka tev vienkārši ir pārāk daudz brīvā laika un aiz neko darīt izdomā visādas muļķības. Ja tev dienas grafiks būs pietiekami aizņemts ar taviem hobijiem, tici man, tev vispār tādas domas nenāks prātā, kā domāt ko un ar ko otrs dara, tev tieši otrādi gribēsies vairāk laika sev pašai.

Nu tā kā dzīvojam ārzemēs, tad nevis visur ejam kopā, bet vnk nekur neejam vispār. Ja runa ir par izklaidēm... Visi draugi un radi palikuši LV, līdz ar to vnk mēs esam viens otram tikai šeit. Protams, veikali, darbs, retas ciemšanās pie jauniegūtiem paziņām (ģimenēm ar bērniem) vai viesu uzņemšana mūsmājās, pastaigas, restorāni un tālāki braucieni - tas viss ir, bet pārsvarā kopā vai vienatnē.

Veselīgās attiecībās noteikti būs arī regulāri brizi kad abi pvadīs laiku atseviški. Savādāk tā jau ir apsēstība ar otru, ja bez vina nekur negribas iet.

Ar savu draugu pavadam laiku gan kopā, gan atsevišķi. Nesaprotu tos pārus, kuri viens bez otra nekur un nekad. Sanāk tāda otra cilvēka smacēšana.
Savam draugam uzticos un galu galā neviens nevienam nepieder, ja gribētu šaut pa kreisi to arī izdarītu jebkurā gadījumā.
Esmu bijusi attiecībās, kur puisis reāli visu laiku gribēja zināt, kur esmu, ko daru, ar ko esmu un gribēja nemitīgi būt kopā, bet beigās pat pats izrādījās krāpējs.
Priekš kam to vajag. Labāk tad man šķiet tā, kā ar tagadējo draugu - attiecības ir nepiespiestas, pavadam laiku kopā, bet nav traģēdija darīt kaut ko arī atsevišķi. :-)

Pasākumi, kur labprāt ejam kopā ir daudz. Vīrietim ļauju ar kolēģiem pasēdēt, kad paši saorganizējas. Kopā laiku pavadām daudz, bet otram elpot arī jāļauj. Savam vīrietim uzticos. Šad tad uznāk, ka kaut ko papukstu, bet iemesla jau tam nav. Varam izrunāties, tiekamies ar viņa radiem un arī pēc viņiem ļoti labi var redzēt, ka ģimene ir svarīga. Ex attiecībās biju 100% pārliecināta par uzticību, nevienu brīdi neko nepārmetu, pat nedomāju par tādu lietu. Tomēr tiku pie ragiem. Laikam tāpēc tagad jaunajās attiecībās šad tad kaut ko uzpukstu.

Neizprotu tās, kuras it kā nosoda un izsakās negatīvi par pāriem, kuri gandrīz visu laiku pavada kopā.

Blondie teica: Sanāk tāda otra cilvēka smacēšana.

Mēs nesmacējam viens otru, mums vienkārši patīk gandrīz visur būt kopā. Ja draugs aiziet ar darba kolēģiem iedzert aliņu, tad tas ir 2x gadā. Dažkārt pat man palūdz nākt līdzi un arī es labprāt aizieju, parunāju ar viņa kolēģiem.
Tā kā man draudzeņu nav, meiteņu ballīšu arī nav, tapēc eju ar draugu vai viena un jūtos arī labi :-)

Viss ir atkarīgs no otra cilvēka. Man pašai nav vajadzības ar citiem iet, jo (dzīvojot jaunā vietā) neesmu atradusi cilvēkus ar kuriem forši var parunāt, pafilozofēt :)
Mans draugs pamazām arī vislabprātāk biedrojas tikai ar mani, viņam patīk ar mani viss, gan parastā ikdiena, gan izklaides- iet uz bāru, spēlēt biljardu...esam gan pāris, gan labākie draugi.

Man nekad nav bijusi pieņemama situācija, ka bez manis puisis nav spējīgs iziet sabiedrībā un pati arī uz daudziem pasākumiem neaicinu līdzi, un tas ir jāuztver normāli no abām pusēm (par laimi nekad nav bijušas problēmas ar šo!) - katram ir nepieciešama brīvā telpa, savi džeku vai meiteņu pasākumi, nesaistītās intereses, tajā pašā laikā atvēlot laiku gana daudziem kopīgiem pasākumiem. Ja ir neuzticība, mūžīgā ierobežošana un neez, ko viņš tagad dara varianti, neuztveru to par pieaugušu cilvēku nopietnu uzvedību.

Bet katram savs dzīves stāsts... ja otra pusīte ir jau kādreiz pievīlusi, tad gan nav tā mierīgā sajūta, kad draugs aiziet viens ar draugiem patusēt.

Tā kā īsti nedzīvojam kopā (respektīvi, es nosacīti dzīvoju 3 vietās), tad parasti pāris dienas nedēļā netiekamies vispār. Bet tieši par ballītēm, pasākumiem runājot, kopumā maz atsevišķi tādus apmeklējam, jo vīkendos parasti maksimāli pavadām brīvo laiku kopā.
Ja neskaita nelielas pasēdēšanas tuvāko radu lokā vai aiziešanu paēst ar draudzeni, tad pēdējo reizi ballītē bez drauga klātbūtnes biju pagājušā gada jūlijā. Draugs laikam decembrī pēdējo reizi ballējās viens, ja neskaita 1x saskriešanos uz aliņu ar viņa labāko draugu ;D

Tāpēc visur dodamies kopā. Tas ir normāli?

NĒ! JA neuzticies, tad nevajag būt kopā.

ja otra pusīte ir jau kādreiz pievīlusi, tad gan nav tā mierīgā sajūta, kad draugs aiziet viens ar draugiem patusēt.

Bet tādā gadījumā ar saviem tarakāniem ir jātiek galā pašam, nevis jāmoka otrs, uzstādot noteikumus, kontrolējot un mokot. Viss ir labi, ja abus apmierina visur iet kopā, bet, ja viens konkrēti nelaiž otru tāpēc, ka ir kaut kādas aizdomas un tāpēc visur jāiet kopā, lai nedod Dievs nenokrāptu, kā autores gadījumā, nu tad nezinu... Man tas īsti normāli neliekas(t)

ja otra pusīte ir jau kādreiz pievīlusi

Jāsaprot, ka visi cilvēki nav vienādi. Un, kā jau minēju iepriekš, iešana visur kopā negarantē to, ka netiksi krāpta.
Lai nu kā, manuprāt, galvenais, ka abiem ir labi, nevis viens ir "mēs visu kopā", otrs ciešas, iekšā tur neapmierinātību, un beigās viss nāk ārā..
Man arī būtu grūti ar cilvēku, kam ne ir sava dzīve, ne mani kur laiž. Ar ex vispār likās anormāli - pats ik dienas mājās pie tv, un, kad es kur aizeju, taisa histērijas, kas man bija mugurā un cik čaļi man piesējās (t)
Tajā pašā laikā ir bijušās draudzenes, kam līdz ar drauga ienākšanu dzīvē pazūd jebkādas intereses un par draudzenēm atceras tikai tad, kad pašām slikti un kašķis ar draugu.

Ir forši pavadīt laiku ar otro pusi, un ar īsto cilvēku arī man to gribas darīt maksimāli bieži. Bet nu, otra puse man neaizpildīs laiku 24/7, kad aizmirstu, ka man ir hobiji, draudzenes, un viņam tāpat..

sophies_world, katram der savs. Neteicu, ka tas ir 100% slikti pavadīt visu laiku kopā. Man vienkārši tas neder, liekas smacējoši un rada sajūtu, ka tiek ierobežota mana attīstība un ļoti nogurdina. Esmu to jau piedzīvojusi un redzu arī sev pazīstamos pāros. Tā, ka cik cilvēku, tik viedokļu un pieredzes. :)

Es piemēram zinu pārīti kur abi gandrīz katru dienu dzer un tusējas un tiekās ar draugiem. Tādu dienu kuras pilniba pvaditu divata ir loti, loti maz. (Abi dzīvo kopā) Tākā ari tadas var but attiecibas :-P

mistalee

bet tomēr, ja cilvēks vienreiz ir pievīlis, tad protams tā ir uzticības graušana. Nejau nākamajā dienā piemēram es justos atkal tīri labi, ja mana otra pusīte mani būtu pievīlusi.

Bet tādā gadījumā ar saviem tarakāniem ir jātiek galā pašam, nevis jāmoka otrs, uzstādot noteikumus, kontrolējot un mokot.

nu man jau liekas, ka trakāni ir tam cilvēkam, kurš piviļ, nevis tam kurš pēc tam ir sācis uztraukties.

Es domāju, ja cilvēkam pēc tam pilnīgi nevar uzticēties tad ir jāiet prom. Nejau problēma ir neuzticībā bet sākuma problēma ir tajā ka cilvēks pieviļ. (nerunāju par neuzticešanos bez iemesla)

" nevis jāmoka otrs, uzstādot noteikumus, kontrolējot un mokot."

Un vispār tie izteicieni -mokot, uzsta'dot noteikumus... ak Dievs! ja cilvēks ir pievīlis, tad nejau viņam smaidīsi sejā.

Mūsdienās laikam ir tā, pajautāsi cilvēkam palikt šodien mājās kopā, ak šausmas, atņem brīvību!

Un es nerunāju par situācijām, kad kāds kādu tiešām ļoti ierobežo.

siphies_world- Nē tarakāni ir tam kurš pēc tam paranoiski uztraucas par to.