Jūs visur ejat kopā?

Tavuprat ja esi kopa ar cilveku, tad tuvakajos gados jagrib veidot gimene??

Nu, vispār jā. Kāda jēga būt ar kādu kopā tāpat vien? Ja esi kopā, tad ir plāni tuvākā vai tālākā nākotnē ar šo cilvēku dibināt ģimeni. Un, manuprāt, "dibināt ģimeni" nenozīmē uzreiz bērnu pulciņa sagādāšanu.


Atbildot uz jautājumu, JĀ KĀ TAD! Ejam ēst kopā, strādājam kopā, atpūšamies kopā un uz poda arī ejam kopā. Jeeeez, ko mūždien kaut kādas galējības. Tas, ka pavada laiku kopā, nenozīmē, ka kāds kādu piesien un apvainojas, normālās attiecībās pavadīt laiku kopā grib abi un izvēlas labāk savu mīļoto nevis draugus. Tikpat normāli ir iet pasēdēt ar draugiem un draudzenēm atsevišķi, ja abiem ir ok!
Ja man te kāds sāktu kačāt pravas, ka "tagad iesim kopā visur un vienmēr" vai ka "iešu dzert alu ar čomiem katru nedēļu", tad nē, paldies, laimīgu taciņu. Normālās attiecībās viss ir tā, kā apmierina abas puses. Un manās attiecībās tā ir.

Savadak iezogas rutina un tas ir popularakais iemesls kapec musdienas tik nenormali daudz paru masveida skiras. Bet neparto runa.

No kurienes tad tāda informācija?

Try- Pilnigas mulkibas. Ne jau uzreiz tuvakajos gadis. Citi ir padsmit gadus kopa un nekadus bernus negrib. Ko tad darit tiem parisiem kuri vispar negrib bernsu abi! Skirties jo attiecibam nav jegas tavuprat? Parasti jau veido attiecibas ar cilveku ja otrs dara laimigu, nevisi grib uzreiz oec kadiem 5-9 vai gadiem vai vispar gribes bernus. Galvenais ir atrast otru tadu pasu cilveku ka tu.

Nu manuprat un daudzu cilveku prat tas ir pilnigi normali un ta ir looti izplatita paradiba attiecibas. Jo ipasi ilglaicigas. Es pat teiktu ta dara visbiezak cilveki kas jau laicinu ie kopa jo tad perfekti no otra atpusties.

Brazil- . Un no ta jau ari loti nogurst ja otru redzi katru dienu.

Var just ka vel esi loti loti jauna un nepieredzejusi vai neilgas attiecibas. Tas viss atri apnik. Protams ari tadi brizi ir vajadzigi bet parlieku biezi apnik, doma man interesanti skatities ka mana vecena staiga pa maju un gludina drebes? Es labak pasaucu tad ciemos draugus un visi kopa kaut ko jautru izdojama. Savadak iezogas rutina un tas ir popularakais iemesls kapec musdienas tik nenormali daudz paru masveida skiras.

Sievietes tikai pa gabalu un tv redzējis, bet nu TĀDS attiecību eksperts, kas par visiem zina labāk kādas attiecības ir normālas un kādas ne.
Elmo/Bruno/un kā nu tur vēl pseidopersonības, atrodi labi apmaksātu darbu, izvācies no mātes dzīvokļa un varbūt tad arī atradīsi kādu, kas gribēs būt ar tādu kā tu. Un nebūs jāsūkstās par visām tām golddiger'ēm, kas no tevis pāris eiro par tēju mēģina izdabūt. :D

Man patīk pavadīt laiku kopā ar draugu. Reti kad izklaidējamies šķirti.

Hippoe chick- Neko tu oar mani nezini, bet atradusies baigā ieteicēja ko man darīt. Un nav man nekadi ex profili bijusi. Kaut ko jauc:-D

ik pa laikam ejam satikt draugus atseviški, bet, galvenokārt kopā

Man tomēr šķiet, ka ja saiet divi cilvēki, kopā, tas tomēr uzreiz nenozīmē ka jāstūrē laulības ostā. Un beigās tomēr var dzīvē kas mainīties, un nepalikt kopā .

Nu re, atkal mums ar Sognare saskan viedoklis :-D

Sintija104 - nē tas nav normāli. Vecim jāļauj elpot. Ja būs gājējs tāpat aizies - piesiešana pie ķedes nenoturēs. Manējais iet uz savām kursa ballītēm savukārt es kādreiz atlaižu savās dejošanas ballītēs, kurā viņš nav nevienā bijis un es viņu arī nemaz neaicinu. Var taču pa reizei ietusēt ar citiem cilvēkiem arī - nav jau jāmetas uz reiz gultā. Kur ta paliek savstarpējā uzticēšanās?

Man ir divi komentāri par tēmu:

1) Lai arī esmu precējusies, nevaru teikt, ka daudz laika pavadu kopā ar vīru. Man ir 2 darbi, studijas, vīrs ir uzņēmējs. Es katru dienu stundas trīs pavadu ceļā uz/no darba. Kopīgas brīvdienas gada laikā, kad tiešām laiku par visiem 100% varam veltīt viens otram, mums ir uz roku pirkstiem saskaitāmas. Un tāpēc man šķiet pilnīgi normāli, ka tad, kad dodamies ciemos/dodamies uz kādu pasākumu - mēs laiku pavadām arī kopā. Man ir bijušas situācijas, kad kādās draugu viesībās tiek paziņots, ka visiem pie galdiem jāsēž tā, lai otra pusīte nebūtu blakus, vai arī, kad ar vīru aizejam uz balli, draudzenes gaida, kad visu vakaru mans vīrs viņas izdancinās, jo mēs ar vīru taču tiekamies katru dienu, bet draudzenēm tas prieks ar manu vīru (kurš ir ļoti labs dejotājs) izdejoties ir reti. Bet tā gluži nav, jo kopīgi pasākumi, draugu jubilejas vai darba balles arī ir starp tām retajām reizēm, kad mēs ar vīru kopā atpūšamies. Un pilnīgi noteikti pēc garas darba dienas mēs nesapošamies, neieslēdzam fonā valšus un nedejojam :D Līdz ar to man šķiet pilnīgi normāli, ka arī šādos draugu/kolēģu pasākumos vīrs un sieva pietiekami daudz laika pavada kopā.

2) Varbūt kāda no jums ir saskārusies ar problēmu, ka vīrs negrib iet uz pasākumu, ja pašas neejat? Reizēm vīram "darba specifika" prasa apmeklēt kādu balli vai tamlīdzīgu pasākumu un viņš grib, lai eju līdzi. Bet ne vienmēr man ir vēlme apmeklēt viņa pasākumus, toties man nav pilnīgi nekādu iebildumu, ja viņš uz pasākumu dodas viens. Bet viņš bieži vien atsakās doties viens un paziņo, ka, ja es neiešu, viņš arī neies. Un tad es reizēm sajūtos vainīga par to, ka viņš neapmeklē pasākumu tikai tāpēc, ka viņam nepievienojos. Laikam jau esmu jocīga sieva, bet pat tagad sapirku tulpes, lai vīrs var apsveikt visas sievietes, ko rīt sastaps, kārtojot darba lietas :D

Neejam visur kopā. Patiesībā, diezgan daudz kur ejam atsevišķi, jo teiksim, es nelaidīšu garām teātra izrādi tikai tāpēc, ka vīru tā neinteresē utt. Iešu viena vai ar draudzenēm. Attiecībās mums ar to problēmu nav. Mēs esam kopā, bet tas nenozīmē, ka mums vairs nav katram savu draugu vai atsevišķu interešu un mēs tagad esam tikai komplektā.
Es uzticos cilvēkam, kuru esmu apprecējusi. Ja man būtu paniski jādomā par to, ka katru reizi, kad viņš kaut kur aiziet bez manis, viņš paļubomu mani krāps, koļīs citas vai vēl sazin ko...es nebūtu ar tādu cilvēku attiecībās. Uz klubiem viņš neiet un viņa čaļu vakari parasti ir mazās kompānijās pie kāda no čaļiem mājās(tāpat kā reizēm pie mums).
Nesen viņš tieši apmeklēja vienu vecpuišu ballīti. Nevienu sekundi tajā vakarā nedomāju, ka viņš tur noteikti nezin ko koļī.
Bet nu katram savs. Ir pāri, kuri ir laimīgi visur ejot tikai un vienīgi kopā, un ja nevar kopā, tad sēž mājās. Es tā nespētu, bet...tās nav manas attiecības.

Heartkiller- Super :-)

Elmo, vispār jau es rakstīju šādi:

Un, manuprāt, "dibināt ģimeni" nenozīmē uzreiz bērnu pulciņa sagādāšanu.

Par ģimeni uzskatu vismaz divus cilvēkus, kas dzīvo stabilā kopdzīvē, kopīgi veido savu dzīvi, plāno, strādā, ceļo un negrasās pat iedomāties dzīvi bez otra cilvēka blakus. Un vienalga, kā šīs attiecības ir noformētas.

Nu Tu varbūt esi kopā ar kādu tāpat vien, jo forši, bet liela daļa cilvēku tomēr veido attiecības ar nākotnes perspektīvu. Tas jau neizslēdz iespēju, ka varbūt tā nākotne nekad nepienāks, parasti jau cilvēki šķiras, ja jūt, ka nebūs. Tas jau nav tā, ka satiec pirmo un tad davai uz zagsu, tas ir drīzāk tā, ka satiec kādu, jo ir forši un labi un gribās, lai arī rīt, parīt un pēc gada būtu labi. Ja neiznāk un laika gaitā atklājas ka nesapas, tad jāšķiras un jāmeklē cits, ar kuru sapasēs. Bet būt kopā vienkārši tāpat? Bez nākotnes plāniem? Nu nezinu, varbūt ja ir 18 gadi, tad varbūt. Nedomāju, ka ir pareizi būt kopā, jo vienkārši forši un nākotnei nav nekādu plānu.

Try- Ar nakontes perspektivu kam? Nevisi grib veidot gimeni, ne visi un pat lielaka dala uz nakotni neiespringst, varbut rit tava otra puse vairs nebus saja pasaule, ko tu vari zinat? Bet nejau tadel dzive apstasies. Tapec ir jabauda un jadzivo sodienai.

Tiesi tas ir galvenais lai kopa ir forsi un patikami un nakotnes plani nenozime uzreiz gimenes veidosanu.

Nu bet ko es Tev saku, ka visi? Nekad neesmu tā teikusi. Bet lielākā daļa cilvēku izvēlas veidot attiecības ar tādu cilvēku, ar kuru gribēs būt kopā arī pēc daudziem gadiem. Ja nomirst vai neiznāk, nu tad nomirst un neiznāk, bet vai tāpēc, ka pats nomirsi kādreiz, tu neplāno darīt kaut ko nākotnē? Ķipa pamosties nākamajā dienā, ai, apnika draudzene, tagad dzīvošu viens vai iešu pie Annas, jo Milda nav gana laba?
Un nezinu, vai grūti saprast, ko rakstu, vai kas vainas, bet vēlreiz par to, kas manuprāt ir ģimene:

Par ģimeni uzskatu vismaz divus cilvēkus, kas dzīvo stabilā kopdzīvē, kopīgi veido savu dzīvi, plāno, strādā, ceļo un negrasās pat iedomāties dzīvi bez otra cilvēka blakus. Un vienalga, kā šīs attiecības ir noformētas.

TRy- Ka cilveks var zinat vai gribes but ar to cilveku kopa pec vairakiem gadiem?? Ta ir tikai mirkla vajiba jo cilvekam klustot vecakm medz mainities gaume un viss parejais un kaut vai vnk attiecibas palikt garlaicigas vai rodas nesaskanas ar laiku. Bet pirmajos brizos viss liekas super. Tikai sakot dzivot kopa ar to cilveki tu pamani ari vina sliktas ipsibas un tad vai nu salabat un rod risinajumus un kompromisus vai skiras. Es nekad necensos kalt talejosus planus, varu ieplanot ko darisu apmeram so nedel bet ne talak jo nav nekadas jegas un nekad neko nevar zinat. Ja es pamodisos un jutisu ka man meitene ir apnikiso tad ja dzivosu viens vai meklesu citu. Ko yad vel vajadzetu darit?

Ģimene, kā izrādās, ir subjektīvi interpretējams jēdziens (ikdienā; juridiski - cita tēma). Pati, salīdzinoši nesen, biju pārsteigta, ka ar vienu no labākajām draudzenēm šī izpratne ir krasi atsķirīga; viņas gan ir stipri ietekmēta no drauga skatījuma, kuram uz nākotni līdzīgs skatījums kā Elmo. Pāris kopā 3+ gadus, viskkam gājis cauri, bet par ģimeni viens otru nedrīkst uzskatīt. Man tas šķita savādi, jo - principā - pievienojos Try viedoklim gan par to, kā veidot attiecības gan to, kas ir / nav ģimene. Viņu gadījumā sanāk, ja piemeklē kādas grūtības - otrs var palīdzēt, var arī atteikties un tas nanv kkas, uz ko paļauties. Manā - es un otrs rēķinājāmies, ka lai arī kas notiek, esam komanda un cīnamies kopā. Neņemos gan spriest, kurš variants ir pareizāks. Reizēm šķiet, ka viņu, jo nekavē individuālu izaugsmi ..
Neredzju jēgu ieguldīt attiecībās (randiņošana ir kas cits, tad arī var izvērtēt, turpināt vai ne) un veidot tās ar cilvēku, ar kuru kkas tomēr klaji nesapas par spīti tam, ka te un tagad ir labi. Tā ir ļoti īslaicīga sajūta, parasti +/- ķīmisku reakciju rezultāts organismā. Ar cilvēku, kuru varētu kopā novecot, arī te un tagad ir cits sajūtu kokteilis, neatkarīgi no plānu 'tālredzības', būtu tas vnk romāns vai kopdzīve ilgtermiņā.
Par tēmu - esmu par veselīgu nošķirtību un salipšana neder. Man ir savi rituāli, draugi un paziņas. Tāpat ir arī kopīgi. Greizsirdības scēnas no nekā uztveru kā apvainojumu pret mani kā personu, jo - acīmredzot - guļu ar visu, kas pagadās pa ceļam. Ted talks ir ļoti laba runa par to, kā saglabāt iekāri ilgtermiņa attiecībās, un viens no pamatakmeņiem ir - redzēt otru aktīvi un ar aizrautību iesaistamies aktivitātēs, kuras nav kopīgas.

Bruno, tu vispār lasi, ko citi lietotāji raksta?

Nu Tu varbūt esi kopā ar kādu tāpat vien, jo forši, bet liela daļa cilvēku tomēr veido attiecības ar nākotnes perspektīvu. Tas jau neizslēdz iespēju, ka varbūt tā nākotne nekad nepienāks, parasti jau cilvēki šķiras, ja jūt, ka nebūs. Tas jau nav tā, ka satiec pirmo un tad davai uz zagsu, tas ir drīzāk tā, ka satiec kādu, jo ir forši un labi un gribās, lai arī rīt, parīt un pēc gada būtu labi. Ja neiznāk un laika gaitā atklājas ka nesapas, tad jāšķiras un jāmeklē cits, ar kuru sapasēs. Bet būt kopā vienkārši tāpat? Bez nākotnes plāniem? Nu nezinu, varbūt ja ir 18 gadi, tad varbūt. Nedomāju, ka ir pareizi būt kopā, jo vienkārši forši un nākotnei nav nekādu plānu.

(t)

Es netaisos veidot attiecības ar kādu, ja pat domas par kopīgu nākotni nebūtu. Pilnīgi piekrītu Try

Nu, nevaru uzreiz zināt, vai tiešām kaut kas būs, cik ilgi tas būs, kā būs, bet nu būt kopā tikai būšanas dēļ man ir nepieņemami.