vēlos mainīt dzīvi

Es arī neesmu no tiem cilvēkiem, kam stabils darbs (šobrīd Tev tie ir 10 gadi, bet laika perspektīvā tie noteikti būtu 20 un 30, ja reiz mazpilsēta) un savs maziņš dzīvoklītis šķiet dzīves sasniegumu augstākais punkts. Man tas šķiet brīnišķīgi un apsveicami, ka cilvēks grib dzīvē ko vairāk - jaunus iespaidus, kontaktus, draudzību, hobijus, vidi.

Noteikti vari sākt skatīties sludinājumus cv.lv, sūtīt pārdomātus pieteikumus uz Tev interesējošām vakancēm. Domāju, ka darbu atrast nebūs lielu problēmu, grāmatveži un finansisti ir pieprasīti darba tirgū šobrīd. Šķiet, ka esi arī patīkams, atvērts cilvēks. Darba meklējumos nereti arī personība spēlē lielu lomu.

Dzīve ir viena un tā ir sasodīti īsa, tāpēc ļoti priecājos par cilvēkiem, kas izmanto visas iespējas un nebaidās ieviest izmaiņas dzīvē. No sirds novēlu, lai Tev izdodas! :)

Jūs te visas esat ieciklojušās uz darba meklēšanu. Autores mērķis ir atrast dzīvesdraugu, nevis jaunu darbu. Kā jūs to nesaprotat!

Es laikam nestrebtu karstu autores vietā, jo nav zvanīts, ka Rīga nesīs meklēto, var sanākt smagi vilties. Nav garantijas, ka tur būs labāk. Daudzi nerīdzinieku Rīgu nemaz tik ļoti neiemīl. Protams, mainīt kaut ko vajag, bet vai uzreiz tik krasi, nez. Var jau pabraukāt uz Rīgu nedēļas nogalēs, atrast tur hobiju, interešu biedrus, internetā iepazīties, pastaigāt uz randiņiem.
Tā ir laimes spēle! Bet, lai izdodas!:-)

Sievietei labākie draugi ir nauda.

Es ļoti labi saprotu vēlmi pēc pārmaiņām. Es autorei pārcelšanās gadījumā izīrēt mazpilsētas dzīvokli, nevis pārdot, lai būtu tāds kā "drošības spilvens". Neviens nevar zināt kā klāsies Rīgā, bet neredzu jēgu palikt vietā, kur nejūties apmierināta. Dzīve tam ir pārāk īsa. ;-)

Sievietei labākie draugi ir nauda.

ak tu nabaga nabadzins, vel joprojam visas meitenes ir maukas??? un tev nav nevienas, protams...

Nu - kas neriskē, nedzer šampanieti!

Es uzskatu, ka viss ir atkarīgs no tevis pašas kā personības un arī no kaut kāda apslēptā šarma, cik ļoti tu pievelc cilvēkus. Tas daļēji arī ir no dabas dots. Ir daudzi tādi, kas ne īsti gudri, ne baigi izskatīgie, bet gan darba devēji viņus ievēro un pieņem un ievirza arvien augstākos amatos, gan nav nekādu problēmu atrast draugus, nodibināt ģimeni utt. Tur ir apakšā kaut kas tāds, kas nospēlē lielu lomu un tev ir jāizvērtē, vai tevī ir šī te pievilcība vai nav.

Kā saka - karalis arī Āfrikā ir karalis, tāpat kā bomzis. Es vairāk piekrītu tai sabiedrības daļai, kura uzskata, ka vietai, laikam ir daudz mazāka nozīme nekā pašam cilvēkam. Un tā arī ir - noslēgti cilvēki praktiski nekad nekur neizsitas, nav svarīgi, mazpilsēta vai Rīga, vai Ņujorka. Tā ir dzīves realitāte. Rodi atbildi uz šo jautājumu līdz galam un tev viss kļūs skaidrs, kā rīkoties tālāk.

nedomāju, ka komentāros minētie personiskie stāsti - es arī padzīvoju Rīgā, bet forši nebija un pārvācos atpakaļ - kaut ko dod šajā autores situācijā. ja cilvēks ar visu savu būtību alkst būt citur, ir neapmierināts ar pastāvošo dzīvi, tad ir kaut kas jāmaina. un pārcelties uz Rīgu, atrast darbu un būt sociāli aktīvai nav neiespējamā misija. turklāt, ja vēl ir īpašums, ko iepsējams izīrēt un tādā veidā segt kaut daļu no dzīvošanas izmaksām pilsētā.
Rīga arī nav tāda lielpilsēta, kur cilvēku daudzums smacētu nost, bet salīdzinājumā ar jebkuru (tiešām jebkuru) citu pilsētu, mazpilsētu un ciemu Latvijā, tur ir kultūras dzīve, ir pasākumi, ir notikumi, ir kur aiziet.

Velreiz saku paldies tām, kas iedvesmo un saka, ka jāmēģina un viss izdosies! :-) ir daži komentāri,kur teikts, ka var sanākt vilšanās, neizdosanas, ka viss sanakt citadi ka iecerēts.... nav jegas pamest stabilu,kaut sen apnikušu darbu, savu dzīvesvietu, kas jau iekārtota utt.:-) bet nevar taču būt tā , ka Rīga paredzēta tikai izredzētajiem, kas tur piedzimuši vai aizbrauca uz turieni 18 gadu vecumā.

visas normālās sievietes pēc 25 apprecoties un dzemdē un audzina bērnus, ne par ballēm, un kafeinīcām ar draudzenēm skraida.

Vēl lielāku absurdu neesmu dzirdējusi. Acīmredzot tad es un vēl daudzas sievietes, kuras pēc 25 gadiem tik un tā par prioritātēm stāda citas lietas, ne bērnus un ģimeni, nav normālas. Piedošanu, bet kaut ko tādu es varētu sagaidīt dzirdam no 80 gadus vecas kundzītes, ne 34 gadus jaunas sievietes. Bet šoreiz ne par to.
Manuprāt, pilnīgi nekas nav svarīgs (jā, pat ne dzīvoklis, ne stabilais darbs, pat ne nauda), ja cilvēks nejūtas laimīgs vietā, kur atrodas. Un tas, ka ne jau Rīga ir tā lielā laimes zeme un ne visiem tur viss izdodas, ir skaidrs. Kādam veiksies, kādam ne. Kāds iejutīsies jau pirmajā dienā, kāds aizbrauks atpakaļ uz savu mazpilsētu. Taču tie nav argumenti kuru dēļ autorei, kura jūtas nelaimīga savā pašreizējā dzīvē, vajadzētu palikt tur, kur viņa ir. Ja kāds var pateikt, ka 32 gadi ir tas vecums, kad vajadzētu jau nobāzēties vienā vietā, tad man nav komentāru. Cilvēki ir tik dažādi. Manu paziņu lokā ir pat 50 un 60 gadu vecas sievietes bez ģimenēm, kuras ceļo apkārt, maina dzīvesvietas, bauda dzīvi. Dīvaini, ka Latvijā skaities veca jau tiklīdz pārkāp pāri 30 gadu slieksnim, bet nenormāla tad, ja vēl neesi ne precējusies, ne ar bērniem pie rokas. Pati arī ilgu laiku biju ļoti nelaimīga vietā, kur atrados. Arī dzīvoju mazpilsētā, strādāju darbu, kuru pati reiz tik kvēli mīlēju, taču kurš ar laiku izsūca visu manu enerģiju. Tieši tāda pati situācija kā autorei - apkārt vairs nebija palikuši draugi, attiecību nebija. Ikdienu pavadīju darbā un mājās. Nekādas sociālās dzīves, nekādu izklaides iespēju. Ilgu laiku baidījos kaut ko mainīt to pašu iemeslu dēļ - bail, ka citā vietā nevienu nepazīšu, bailes izkāpt no savas komforta zonas, bailes pamest tuviniekus, jo baidījos, ka tad, kad būšu prom no tiem, vairs nebūs kam lūgt padomu, ar ko parunāt utt. utjp. Atklāti teikt? Tādās bailēs pavadīju 3 gadus, beigu beigās redzot, ka no dzīvespriecīgas, jaunas sievietes manī nav palicis it nekas. Sapratu, ka tā nedrīkst turpināt, jo mums, diemžēl, ir dāvāta tikai viena dzīve un tikai mūsu pašu rokās ir tas, kādu vēlamies to nodzīvot. Vai vēlamies būt laimīgi vai iznīkt savās četrās sienās. Vai vēlamies kaut ko mainīt vai palikt tur, kur esam. Vai vēlamies pēc vairākiem gadiem attapties kur citur vai tur, kur esam šobrīd. Es sapratu, ka negribu sevi redzēt esam tur, kur biju tad, arī pēc 5 vai 10 gadiem. Metu pie malas visas bailes un pavisam drīz došos prom no Latvijas. Sīkumos neiedziļināšos, taču tur arī nevienu nepazīstu, zinu, ka ies visādi un sākums nebūs viegls, taču reiz bija šis solis jāsper - es negribu visu dzīvi pavadot domājot par to, ko vēlos sasniegt, pati nekad nesākot rīkoties.
Autorei varu teikt tikai to, ka iespējams ir viss. Vajag tikai vēlēties izmainīt savu dzīvi. Protams, ies visādi, nav teikts, ka vienmēr ies viegli, taču tas nav iemesls kā dēļ pārtraukt censties un tiekties uz saviem mērķiem. Neaizmirsti to, ka esi 32 gadus jauna sieviete, kuras priekšā ir visi iespējamie pasaules ceļi, Tu vari visu, ja vien vēlies! Nepalaid garām izdevības un savus labākos dzīves gadus, kad nekas vēl nav nokavēts, bet tieši otrādi - viss vēl ir tikai priekšā! Vajag tikai to vēlēties!

es esmu ar visām četrām par un nivēlu no visas sirds, lai tev viss izdodās:)

btw- manuprāt šajā visā vajag zelta viduscelju. nav jāklausās tajos, kas saka, ka pārcēlās atpakalj. drosmīgiem un iedvesmotiem cilvēkiem Rīgu vajag un Rīgai vakag tādus cilvēkus. Komentārs arī par darba lietām- ljoti daudz darbos, kas ir tieši pašvaldības vai valsts institūcijās liela nozīme ir stāžam. es domāju, ka Tev nebūtu grūti dabūt darbu kādā institūcijā Rīgā. Grāmatveži ir tomēr tie, kam stāžs nosaka daudz vairāk kā pārējais. Pa 10 gaidme tomēr grāmatvedībā var daudz ko redzēt. Galvenais pamēgjini pasūtīt CV, aizbrauc uz kādu interviju. Valsts grāmatvežiem, na atminja nevilj, maksā praktiski vienlīdzīgi kā privātajā sektorā+ prēmijas.

Jā, vispār nav slikta doma uzrakstīt kādai jaukai cosmietei :)

Pārvākties uz Rīgu no mazpilsētas, kas atrodas 150 km no Rīgas ir viens no manien labākajiem lēmumiem. Atradu gan darbu, gan dzīvesvietu, gan lieliskas paziņas :)

Galvenais lai sākumā atrodi darbu, tad vieglāk būs izvēlēties rajonu kur dzīvot.
Un savu dzīvokli saglabā. Nesadedzini tiltus kā teikt.
Un neesi arī lēticīga Rīgā.
Par īrēšanu kopā, gan nezinu. Jo nezin kādi cikvēki var satrapīties. Man būtu bail, lai neapzog.

Bet par to ka vaig izrauties, ar visām četrām par esmu.
Citādāk var depresijā tā noslīgt.