Negribas veidot jaunu diskusiju, bet vēlos kaut kur izlikt pārdomas.
Šodien visu laiku prātoju, kā lai emocionāli atlaiž cilvēku, kuru mīl, neskatoties uz to,ka otrs ir kopā tikai bijušo mirkļu un atmiņu dēļ... bet mīl.. mīlu! Cilvēkam sen kā nav jūtu, ja vispār tās reiz ir bijušas, bet man, esmu tik daudz ieguldījusi (ne materiālā, bet emocionālā ziņā) attiecībās. Vai tiešām mūsdienās sievietei jābūt sievietei un vīrietim 2in1? Un kā cilvēks vispār var izvairīties no salauztas sirds? Manuprāt, neiespējami, jo vienmēr ir kāds, kas liks justies mīlētai, vajadzīgai, pasargātai un tad vienu dienu ņems un to nogriezīs kā ar nazi. Zaudēt jebkādu ticību cilvēkos nevēlos, jau bērnībā mamma iekala galvā, ka nedrīkst zaudēt ticību un sirsnību pret cilvēkiem.. tomēr pateicoties savai sirsnībai, ticībai esmu bradāta un salauzta.
Tādas nu man pārdomas šajā sniegotajā pirmdienā. Jauku vakaru, nakti! :-)