filozofiska tēma ārzemēs dzīvojošajām ..

Te daudzi min nepatīkamo attieksmi LV. Piekrītu, ka tā IR problēma, bet - tas tomēr ir divvirzienu ceļš. Saprotu, ka skan pēc moralizēšanas .. tomēr - man ar to sastapties nākas reti. Arī VID un citās valsts iestādēs .. jo - visur eju ar jūsu tā dēvēto 'feiko' smaidu un pieklājību gan runā, gan tās tonī. Vismaz pusē gadījumu, kur priekšā bijis paīgns personāls, komunikācijas laikā viņi paliek gan atsaucīgi, gan pieklājīgi. PAr to tiešām liels paldies laikam ārvalstīs, jo šo kvalitāti ceru saglabāt līdz mūža beigām. Protams, arī te ne visi pateiks paldies autobusa šoferim par braucienu .. bet - ja sanāk izkāpt pa pirmajām durvīm - to daru arī Rīgā. Dīvaine ? Varbūt. Bet man paliek priecīgāk un, parasti, šoferi arī pasmaida. Attieksme veido mūsu pašu sabiedrību, sāksim ar sevi. (Un jā, zinu, ka grūti ar visām nejēdzībām, kas notiek valstī .. un tomēr).

Es no Latvijas aizbraucu ne naudas deelj. Vai - ne tikai naudas deelj. Es jutos ljoti nelaimiiga dziivojot Latvijaa. Tieshi pedejo gadu vidusskolaa un pirmo gadu augstskolaa. Galvaa bija doma, ka jaatiek prom, savadak sajukshu praataa. Dziivoju UK jau septiito gadu. Kad atbraucu lidinaajos 10 cm virs zemes. Es biju parlaimiiga. Briiviiba, jauni draugi, nepiespiesta amosfeera, visu laiku jutos kaa pavasarii. Svarkus un papezhu kurpes nomainiiju pret safety bootiem un dzjinsiem un vienalga jutos kaa laimiigakais cilveks pasaulee. Un taa vairakus gadus. Lai arii sheit mes dzivot nepaliksim, es ljoti labpratak dzivoju sheit, ne Latvijaa.

Pēc numeroloģijas sanāk, ka esmu ceļotāja. Tā arī sanāk, savu vietu vēl nevaru atrast. Sirdi plēš uz pusēm tas,ka nespēju nostabilizēties, jo,lai gan no vienas puses esmu piedzīvojumu meklētāja,no otras puses man vajag stabilitāti. Tagad ir pamatīgs disbalanss.
Ziemeļi ir manas valstīs pēc mentalitātes, tur arī pagaidām atrodos,taču ir sapnis kādu laiku padzīvot Itālijā.

Esmu apsēsta ar ceļošanu, jo gribu redzēt visu pasauli, kas un kur kā notiek, bet esot ilgāk ceļojumā, nedaudz uznāk skumjas pēc LV, un pat ņemot šaurāk - pēc savas pilsētas. Jā, šeit es jutos savā ādā un 100% zinu, ka tā ir mana vieta.. Pusgadu nodzīvoju Spānijā - man ļoti patīk šī valsts, cilvēki, kultūra utt., bet pat ņemot to visu, LV man tomēr mīļākā! :-)

Amēlija Mia UAE? :)

Vismaz pusē gadījumu, kur priekšā bijis paīgns personāls, komunikācijas laikā viņi paliek gan atsaucīgi, gan pieklājīgi. PAr to tiešām liels paldies laikam ārvalstīs, jo šo kvalitāti ceru saglabāt līdz mūža beigām. Protams, arī te ne visi pateiks paldies autobusa šoferim par braucienu .. bet - ja sanāk izkāpt pa pirmajām durvīm - to daru arī Rīgā. Dīvaine ? Varbūt. Bet man paliek priecīgāk un, parasti, šoferi arī pasmaida. Attieksme veido mūsu pašu sabiedrību, sāksim ar sevi. (Un jā, zinu, ka grūti ar visām nejēdzībām, kas notiek valstī .. un tomēr).

++

Pieklājība, pateicība un smaids ir lietas, ko iemācījos dzīvojot UK. Un es to ļoti novērtēju un izmantoju arī esot Latvijā. :)

Jautājums ceļotājām - bijāt brīvas vai arī pārcēlāties ar draugu? Esmu ar puisi runājusi un abi vēlamies padzīvot citā valstī, bet pašlaik baida tas, ka viņam ir te stabils darbs. Pārvācoties tas būtu jāpamet un abiem jāatrod cita nodarbošanās, kas liekas grūtāk izdarāms diviem cilvēkiem (pārim), nekā vienam.

bijāt brīvas vai arī pārcēlāties ar draugu?

parcelos pie vinja, jo vinjs dabuja loti labu darbu, ja vinjam LV butu bijis labs darbs ar vismaz 1/3 no taa ko vins sanjem sodien, tad nekad neparceltos. Stabilitaate ir plash jedziens, vienam pietiek ar 1000 euro, vinam nepietiek.

TalisQualis ahā :)

Manuprāt, tā varētu būt, ka vienā valstī veicas labāk, citā ne tik, bet domāju, ka tas ir saistīts ar kultūru, mentalitāti. Ne vienmēr mēs labi iederamies vietā, kurā esam dzimuši, tāpēc varbūt vienā vietā viss padodas vienkāršāk, bet citā ir lielāks pretvējš.
Kad pirms 4 gadiem pārvācos uz Somiju, es biju pārliecināta, ka kādreiz atgriezīšos Latvijā. Patiesībā visus tos 4 gadus biju par to pārliecināta. Varbūt tāpēc, ka biju precējusies ar Latvieti un abi kaut kā vienmēr paturējām Latviju kā galamērķi mūsu ceļojumam. Abi arī līdz galam nekad nejutām, ka šeit iederamies tā pa īstam, nevarējām izprast cilvēku paradumus, mentalitāti, uzskatus. Jāpiebilst, ka pārcēlāmies viņa darba dēļ.
Tagad esam šķīrušies, viņš ir pārvācies atpakaļ uz Latviju, bet es esmu kopā ar somu un jāsaka, ka pirmo reizi pa šiem gadiem es jūtos iederīga. Ka šī ir mana vieta, ka man te ir jābūt, lai gan esmu arī droša, ka vēl padzīvošos pa pasauli :)

Amēlija Mia mani interesē tas nostūrītis, aizsūtīšu pm ar dažiem jautājumiem!

ok! droši! :-)

Viss ir tik forši .. un tomēr. To, ka esmu ar saknēm sapratu aizbraucot

Preciizi! Man arii ir bijusi taa sajuuta, ka tur, kur, iespeejams, ir labaak, civilizeetaak, nodroshinaataak etc. ir forshi, bet manii ir kaut kaads dzilsh kods attieciibaa pret LV, ko izmainiit nevaru un neveelos Un visas LV nepilniibas arii ir dala no manis. Ir sajuuta, ka sheit ir gruutaak, bet taa uzvara(lai nu kas taa katram buutu) peec gruutiibaam ir neskaitaamas reizes pilniigaaka un labaaka, nekaa, ja taa buutu citur..

Es arī savulaik nodzīvoju n gadus Skandināvijā, patika sabiedrība, taču vienalga vilka uz LV. Gribās vēl kādreiz aizbraukt uz ilgāku laiku prom, piemēram, uz Austrāliju.

Esmu dzīvojusi Dānijā, Beļģijā, Somijā, tagad Īrijā...Bet manuprāt vislabāk jūtos Latvijā. Latvija vnm būs manā sirdī(l) bet lai labāk nopelnītu jādzīvo ārpus tās, jo gribu studēt un studijas maksā lielu naudu, Latvijā dzīvojot būtu jākrāj ilgāk nekā ārzemēs strādājot...Man padomā ir vēl pāris kursi kurus iziešu ne-dzimtenē.
Esmu daudz domājusi, kā būtu ja būtu LV palikusi, nu jā attīstītu karjeru....Bet vai es spētu atļauties sev visādus labumus dzīvojot tur?diez vai....

piekrītu katram frivolous_ vārdam.

kopumā man šķiet, ka latviešiem masveidā ir bailes izgāzties un nedod dievs kāds vēl uzzinās. aizbraucot uz ārzemēm, neviens neuzzinās, ja būsi aplauzies, izgāzies vai kā citādi neveiksies, tāpēc cilvēki jūtas brīvāk un uzdrošinās darīt lietas, ko nedarītu šeit - tas tāds mans novērojums paskatoties uz cilvēkiem, kas dzīvo ārzemēs, domāju, ka to var attiecināt arī uz "uzplaukšanu".

es nodzīvoju 3 gadus UK, skaitīju dienas līdz brīdim, kad tikšu projām, riebās katra tur pavadītā stunda. un man bija labs darbs ar diezgan labu atalgojumu, draugi, attiecības. bet biju depresijā, pieņēmos svarā, jo esmu no tiem, kas nomāktību "apēd". tā galīgi nebija mana valsts un katru dienu priecājos, ka esmu atpakaļ Latvijā. gribētos kādreiz uz vecumdienām iemēģināt kādu siltāku valsti, Itālija ļoti patīk, varu iztēloties sevi tur, bet noteikti ne tuvākajā laikā.