Atceros daudz ko no tēta stāstītā par Sibīriju - par neizbraucamajiem bezceļiem, drausmīgajiem dubļiem, stepēm, kur tālāk par 50 km bieži vien nav ne cilvēku, ne mašīnu, ne māju, ne veikalu, nekā. Un tad tu paliec ar savu smago, kas tev salūzis un nezini, vai piedzīvosi rītdienu, parītdienu, vai jelkad tiksi mājās.
Es esmu ceļojusi tikai pa Eiropu un tur jau nav nekā tāda.
Domājot par tādām neparastām vietām, arī par minēto Sibīriju, es vienmēr nodomāju: ja man tur vajadzētu dzīvot, acīmredzot, tam būtu kāds iemesls, gan jau varētu.
Es gribētu padzīvot ASV, puisis daudz stāstījis. Kaut arī mums liekas, ka tā realitāte ir diezgan līdzīga, tomēr viņi dzīvo kā pilnīgi citā pasaulē.
Un, jā, tieši pēdējā laikā saistošas kļuvušas eksotiskās Krievijas republikas - Kazahstāna, Tadžikistāna un citas -stānas, arī Gruzija, Moldova un citas. Galvenokārt, tieši vērtību un tradīciju ziņā, jo liekas, ka tās ir valstis ar ļoti spēcīgu identitāti, vēlmi pašnoteikties.
Intriģējoši biedējošas dažkārt šķiet dažādas komūnas, vienalga - reliģiskās (teiksim, ebreji, kas praktizē un kuriem reliģija ir būtiskākā dzīvesveida sastāvdaļa), melnādainie, kas dzīvo bandās, subkultūras u.c. grupējumi, kuru dzīvesveidu nosaka stingras likumības. Tas saista ar to, ka mēs to nespējam izprast tikmēr, kamēr neesam tam visam pietuvināti. bet es novirzos no tēmas. :-D
3871
