Laikam pirmo reizi šeit rakstu problēmdiskusiju, bet laikam gribas parunāties, un nevienam n saviējiem to atklāti pateikt nevaru.
Jau kādu laiku ar draugu domājām par bērniņu. Šķita, ka abi esam 100% gatavi, un ļoti to vēlamies. No šī gada sākām pamazām pie tā strādāt, arvien biežāk neizmantojot nekādu izsargāšanos.
Un nu tas brīdis ir pienācis(starp citu, ļoti ātri)- esmu stāvoklī.
Draugs no prieka nezina kur likties, bet manī notiek kaut kas dīvains. Pēdējās dienas, kopš rezultātiem es mājās visu laiku raudu (nedomāju, ka tie ir hormoni, jo pirms rezultātu uzzināšanas nebiju emocionāli nestabila), ir iekšējs nemiers un tāda sajūta, ka....... bērnu negribu.
Pēkšņi svarīgs šķiet zaudētais laiks darbā un karjerā, paliek bail par papildus finanšu slogu, negulētām naktīm, bailes no dzemdībām.
Es pārvēršos par egoisti, kas nav gatava bērnam, bet nu jau ir par vēlu. Kāpēc pirms tam es tik drudžaini vēlējos ģimenes pieaugumu, jutu sava bioloģiskā pulkstens tikšķēšanu, bet tagad, kad viss notiek, esmu pilnīgā izmisumā? :-/
441
