Negribēju aizlasīties, bet tomēr visu diskusiju izlasīju. Interesanti. Es mēģinu saprast visas puses.
Es negribēju bērnus vidusskolā, kad to gribēja citas. Ne tā, ka kategoriski, bet nu es par to nedomāju kā par tuvu nākotni. Es negribēju bērnus 20 gados. Ne tā, ka kategoriski, bet nu es apsvēru domu, ka man bērnu varētu nekad nebūt. Tagad man ir 26 gadi, un es negribu bērnus. Šobrīd. Un šobrīd man šķiet, ka es viņus varētu kādreiz gribēt, bet skatos uz to kā uz tikpat tālu nākotni, kā vidusskolā par to domāju.
Drusku problemātiski ir tas, ka es draugs bērnus grib, un es domāju, ka, ja būtu ar kādu citu kopā, viņam bērns jau būtu, varbūt pat vairāki. Esam kopā 4 gadus, un es visu attiecību laiku esmu atklāti stāstījusi par savām vēlmēm un sajūtām. Šobrīd viņš pats saka, ka it kā negrib bērnus patreiz, nezinu, kā būs vēlāk. Katrā ziņā, ja kādā brīdī nonāksim pie secinājuma, ka viņam bērnus tiešām gribas, un man arvien vēl nē, tad iniciēšu šķiršanos. Jo sapnis par bērniem tomēr ir pārāk nozīmīgs, lai to upurētu otra dēļ, savukārt, es noteikti neesmu no cilvēkiem, kas var dzemdēt tāpēc, ka tā vajag.