Kāpēc jūs gribat bērnus?

es satiku tagadejo viru un jutu ka vins ir mans istais, abi velejamies bernu un gimeni tad nu ari pie ta tiecamies, tgd gaidu mazino, rit pedejais menesis. Esmu laimiga, ceru,ka ar mazo piedzimsanu viss bus ideali mums, jo tad dzive nekas man vairs nevajadzes. Redzesu ka mazais aug varesim visi kopa kkur aizbraukt padauzities, berns iene dzive un gimene vairak prieka !!

Jo vispār, mani vienmēr ir nomācis jautājums, kāpēc, sabiedrība domā tā, ka mēs, kuras bērnus tā vienkārši nevēlamies, ka mēs esam pēdējākās maitas un egoistes.

Tu saproti, ka "sabiedrībai" ir vienalga, ko tu dari. Tavi paziņas, draugi un radi nav visa sabiedrība. Viņi droši vien jautā, jo viņiem interesē tava dzīve, sabiedrībai kopumā par tevi ir nospļauties. Vairumam ir pilnīgi vienalga - tu gribi vai negribi bērnus.

Kādai arī 20+ gados jautā par bērniem? Mūsdienās? :-D Man tajos gados neviens nejautāja. Bija pašsaprotams, ka to tik agri nedara.

+++

Mani tomēr pārsteidz, ka daudzas dzemdē bērnus, jo tā vajag un tas ir loģiski.
Par sevi pašu runājot, šobrīd noteikti bērnu nevēlos un tuvākajā laikā tāpat. Iespējams pēc 30 pārdomāšu šo jautājumu vēlreiz, bet šobrīd vairāk sliecos uz nē, Daenerys1, labi aprakstīja arī manus iemeslus.

Gribējām bērnus, jo tā ir loģiska dzīves un attiecību attīstība. Ar bērniem nav viegli, bet tas ir kaut kas vārdos neaprakstāms - jauns līmenis, cita dzīve, cita domāšana, viss savādāks.

+

Kamēr nebiju satikusi savu vīru,ta īsti bērnu nemaz negribēju. Bet no konkrētā vīrieša gribēju ļoti , ļoti.Nezinu,kaut kādi iekšējie instinkti,ka tas vīrietis būs labs vīrs un tētis manam bērnam.Ta arī ir.(l)

Sākumā biju 100% pārliecināta, ka nekādu bērnu nebūs un negribējās par tādu iespēju pat iedomāties. Ar iepriekšējo puisi tā pat uz beigām pastiprinājās (t), jo viņš vienkārši nebija īstais.
Ar tagadējo vīrieti jau pāris mēnešus pēc attiecību sākuma sapratu, ka būs. Ka ir īstais un man pat ir vēlme kļūt par mammu tieši viņa bērniem (l) Divatā dzīvot ir diezgan ērti, tomēr gribas radīt ko tādu, kas raudzītos uz mani ar apbrīnas acīm un kam es varētu mācīt un rādīt pasaules skaisto pusi.

Es pirmkart nekad neraditu bernu ka garantu labam un nevientulam vecumdienam. Sviets kautkads.
Es gribu jo vienkarsi gribu, ta ir iekseja sajuta kuru nav iespejams aprakstit. Daudzus gadus negribeju un si sajuta, ka tomer gribu atnava peksni un neparprotami

Cik sevi atceros, no pusaudžu gadiem vispār nekad neesmu gribējusi bērnus. Pirmais bērniņš gan radies rūpīgi plānojot un gatavojoties, jo bērnus gribēja vīrs, mazbērnu gaidīja mana māte un pati apzinājos to, ka var būt tā, ka reiz sagribēšu, bet būs par vēlu (īpaši ņemot vērā manu hronisko slimību) un izlēmu tomēr izbaudīt arī šo mātes lomu. Kad bērns piedzima, viss kaut kā pats par sevi nostājies savās vietās un jau liekas, ka tas ir loģiski, ka ģimenē dzimst bērni, ka bērni ir mīlestības augļi, dzīves turpinājums, savādāk nevar būt. Un jā, ar otro neplānoto gr vairs pat nemaz nespēju domāt par abortu, jo... tie ir mani bērni. To nevar izskaidrot, tas laikam instinktu līmenī.
Bet, jēga sevi mocīt un izzināt, kāpēc citas grib bērnus. Nav loģiskāk meklēt savas dzīves piepildījumu un jēgu bez bērniem?

Bērns ir jārada tikai un vienīgi tajā gadījumā, ja sieviete pati viņu vēlas. Ir muļķīgi dzemdēt kādam par prieku - vīram, mammai vai kaimiņiem, tāpat kā ir muļķīgi dzemdēt tikai tāpēc, ka "nu jau būtu laiks", "nu jau tie gadi nāk", "nu jau visiem ir un man nav".
Man bērnu nav un nebūs, un man vairs nav ne 18, ne 30, zinu, ko man šajā dzīvē vajag un ko nevajag. Tādēļ ir izjukušas draudzības ar kādreiz it kā normāliem cilvēkiem, kurus nez kāpēc neinteresē nekas cits kā mana dzemde. "Kā tu vari negribēt bērnus?" Jā, varu, mīļo cilvēk, un iedomājies - esmu laimīga. Man nav nekādu iebildumu pret vecākiem - spēcīgas un veselas visiem ģimenes, bet man ir iebildumi pret tiem cilvēkiem, kas redz tikai savu dzīves modeli kā vienīgo pareizo, kas uzskata, ka pazīst mani labāk kā es pazīstu sevi un man vajag tieši tās pašas lietas ko viņiem, lai es būtu laimīga.

Pirmais bērns pats pie mums atnāca, neko ne plānojām, ne gribējām. Otrs bērns likās loģisks turpinājums.
Nav tādas konkrētas atbildes kāpēc es gribu bērnus. Bet nu viņi noteikti manu dzīvi padara daudz jēgpilnāku, tas gan:-)

Bērns ir jārada tikai un vienīgi tajā gadījumā, ja sieviete pati viņu vēlas. Ir muļķīgi dzemdēt kādam par prieku - vīram, mammai vai kaimiņiem, tāpat kā ir muļķīgi dzemdēt tikai tāpēc, ka "nu jau būtu laiks", "nu jau tie gadi nāk", "nu jau visiem ir un man nav".
Man bērnu nav un nebūs, un man vairs nav ne 18, ne 30, zinu, ko man šajā dzīvē vajag un ko nevajag. Tādēļ ir izjukušas draudzības ar kādreiz it kā normāliem cilvēkiem, kurus nez kāpēc neinteresē nekas cits kā mana dzemde. "Kā tu vari negribēt bērnus?" Jā, varu, mīļo cilvēk, un iedomājies - esmu laimīga. Man nav nekādu iebildumu pret vecākiem - spēcīgas un veselas visiem ģimenes, bet man ir iebildumi pret tiem cilvēkiem, kas redz tikai savu dzīves modeli kā vienīgo pareizo, kas uzskata, ka pazīst mani labāk kā es pazīstu sevi un man vajag tieši tās pašas lietas ko viņiem, lai es būtu laimīga.

+++
Bija laiks, kad ļoti gribēju bērnus - kaut kas aizgāja ciet un nespēju pat normāli izskaidrot, kāpēc gribējās. Bet nu jau vairākus gadus arvien vairāk iet uz otru pusi tā vēlme, līdz nevēlmei. Un godīgi varu teikt, labi, ka nesastrādāju muļķības - savādāk vēl tagad nožēlotu. Man dzīvē problēmu pietiek arī bez bērniem :-D:-D Viss ir labi, būtībā var teikt, ka dzīve ir sakārtota - jaunus pienākumus, klapatas un kreņķus negribu. Droši vien mani var saukt par egoisti. Paziņu lokā ir gan māmiņas, gan arī tādas, kas nevēlas bērnus - un visi labi sadzīvo, nekad nav to stulbo jautājumu par - "kad tad jums būs beidzot.." :-D

Gadiem ejot ,esmu sapratusi,ka mees loti maacamies no beerniem!Ar to es gribeeju pateikt,ka beerni muus izmaina,audzina !

Es pati esmu bijus bērns un zinu, cik tas ir forši - gribu to prieku dāvāt arī savam bērnam :)
Bet ja nopietni - mīlestības manī ir pārāk daudz, vīram tās visas būtu par daudz, ļoti vēlētos rūpēties par bērniņu, ļoti vēlos kārtīgu ģimeni, ar daudz bērniem. Bet, iespējams, šī tā arī paliks mana nekad nepiepildītā vēlme. :-/

Freya, kāpēc tā? :-| tas ir skumīgi...

Tām, kuras nav pārliecinātas, ka grib bērnu, labāk nevajaga. Nopietni.
Man agrāk likās, ka bērniem jābūt, ja jau ir attiecības, pat neaizdomājos par to, ko patiešām gribu. Slikti tā teikt, bet es ļoti nožēloju. Nav jau tā,ka galīgi nav nekādas mīlestības, bet es par savu suni uztraucos un domāju vairāk.

Es negribu bernus. neko milju un jauku vinos nesaskatu. Citreiz gan iedomaajos, ka varbut vajadzetu, bet tas saprotu,ka labaak ne. Draugs gan grib, esam pat par to stridejusies. Bet vins ari neuzspiez, jo zin,ka tad vares skriet dillees.
Vispaar priecajos, ka man ir vienaldzigas tadas lietas. Man patiik stradat, maaciities, darit visu kur un kad es gribu, tas mani padara laimigu

krabis, traki, ka tā :-/
Tev bērniņš mazs? Varbūt augot lielākam viss mainīsies.

Krabis- man jau šķiet, ka tas ir atkārigs no cilvēka. Tāda pieredze kā Tev ir salīdzinoši reti.

Skumīgi palika no krabja uzrakstītā...žēl bērna.