Pirmā un lauztā

Man gandrīz 24. Iemīlējusies vēl neesmu bijusi un sirds nav salauzta. Esmu normāla?! :-O:-D

Un jā - kā lai aizmirst par to cilvēku, jo nevar atbrīvoties no domas, ka visi pārējie ir nepievilcīgi un neinteresanti, bet tas ir ideāls. :@

Man, protams, bija ļoti sāpīgi, jo, puisis neko nepaskaidrojot pameta mani. Pēc tam vēl ilgi kaut ko pērāmies, pēc lielākas pauzes kaut ko sarakstījāmies un satikāmies, līdz vienā brīdī viņš vienkārši atkal pazuda.
Sāpēja man ļoti, ļoti un pārdzīvojums bija ļoti ilgs.
Kad sāku satikties ar citu puisi, likās, ka viss ir garām, esmu tikusi tam pāri, bet tā nebija. Lai arī biju iemīlējusi jau jauno puisi, kaut kādas jūtas pret pirmo mīlestību bija palikušas.
Pat nevaru pateikt, šķiet, ka gadu, divus man prasīja, lai tiktu tam pāri. Tikai tad, kad patiešām sapratu, ka dzīvoju tikai ilūzijās, ka nekad nekas vairāk nebūs - tas pārgāja.

Heilla, laimīgā - es gribētu būt Tavā situācijā. :D :/

Jāpiemetina, ka ar to puisi es nebiju kopā - man bija tikai iemīlēšanās bez attiecībām!

par to esmu daudz domājusi,ja kādreiz pienāks tāda diena kad mēs ar draugu izširsamies,vai vispār spēšu to pārdzivot?:D :-D

esam kopā 4 gadus :)

pirmā lauztā sirds 17 gadu vecumā. bija traki un smagi, jo biju sākusi attiecības ar sapņu pusi un lidinājos dažus soļus virs zemes, kad viņš vienā ballītē "nolaida" (kā manā jaunībā teica :D ) ar manu draudzeni. tad nu bija tāda pirmā lauztā sirds un reizē pirmā draudzības nodevība, ļoti sāpīgi. ilgi par to pārdzīvoju, laikam kādu gadu, bet beigās jau nebija rūgtuma, bet tikai dusmas, ka cilvēki tik riebīgi var izrīkoties.

Viņš man bija pirmais draugs un pagaidām arī cits nav bijis un liekas, ka es tam vienkārši jnekad netikšu pāri, nelaižu sev nevienu klāt pilnībā, kaut gan pagājuši jau 2 gadi, bet jūtas vēl nav izgaisušas nemaz un izskatās, ka tā arī paliks. Nu, ļoti slikti viss ir. :-/palikšu vecmeitās, man tā liekas. Mēģinu kaut kā tās domas novērst, nekādi nesanāk. Neviens cits man galīgi nepatīk ;-)un es jau naivule domaju, ka viņš ir tik ideāls, ne tuvu tam. (s)
Kāpēc es vispār tādā iemīlējos, tagad kaut ka neticu, ka ir arī normāli un jauki puiši
Nu, tik jāgaida, kad iespējams, man dzīvē paveiksies un varēšu samīlēties kādā puisī, kurš Man tā kārtīgi nonesīs jumtu, ko tur var zaudēt visu laiku:-D

Pirma ista liela mila beidzas tragiski, beidzas bez paskaidrojumiem un peksni, sapeja nenormali, bet jau pec 2 men sastapu tagadejo virieti un esam kopa jau 10 gadus

Neaizmirsīsi. Tu vienkārši pieradīsi pie tā ka tas vairs nekad nebūs un dzīvosi tālāk izbaudot citas dzīves izjūtas. Ar laiku vienkārši tas paliks pagātnē un aizdomāsies par to retāk un retāk.

Pirmā lielā mīla bija kaimiņienes puisis. Vienpusēja mīlestība, lai gan nē - drīzāk pirmās lielās simpātijas. Bija tauriņi vēderā, trakais mulsums, viņu satiekot, smaids uz lūpām, izdzirdot viņa vārdu..Tās sajūtas neaizmirsīšu nekad, jo tolaik tas viss bija kas jauns, kas neierasts. Beidzās viss ar to, ka viņš pārvācās. Bet kas ar mīlestību? Tā man ir tagad.

Pirmo reizi samīlējos 17 gados. Bet mums nebija nekādu nopietno attiecību, no viņa puses nekāda dižā interese par attiecībām nebija. Pamocīja mani kādu gadu, pāris reižu mēnesī negaidīti uzpeldot pie apvāršņa. Pierakstīju pilnu dienasgrāmatu ar pārdzīvojumiem. :D Vēlāk satiku retāk un retāk, vasarā nejauši viņam uzskrēju virsū, tad bija tā dīvaini. Mazliet žēl, ka nebija pozitīvāka pieredze, bet ko nu tur vairs.

Man gandrīz 24. Iemīlējusies vēl neesmu bijusi un sirds nav salauzta. Esmu normāla?!

Gandrīz kā es būtu rakstījusi, tikai esmu nepilnus četrus gadus jaunāka :-D:-D Man pašlaik 20

Diskusijas iespaidā sapratu, ka es nebiju iemīlējusies cilvēkā, ar kuru biju kopā 5 gadus.. bet cilvēkā pirms viņa gan, kurš salauza manu sirdi divas reizes! Tagad esmu ļoti samīlējusies tagadējā draugā, ar kuru esmu kopā divus gadus! (l)

Mīlu cilvēku jau no 17gadu vecuma, viņš mīl arī mani, aizmuku, nu par to pārdzīvoju un ik minūti jau vairākus gadus gaidu kaut vienu ziņu no viņa.

Nebija mums tādu patstāvīgu attiecību, lai gan mīlēju viņu, bet vienmēr radās dažādi šķēršļi, kas neļāva būt kopā. Tad vienu brīdi viņš pazuda uz kādu pus gadu, tad atkal uzpeldēja. Domāju, ka tas īstais, ka beidzot sanāks mums kaut kas, bet tad viņš mani nokrāpa ar manu draudzeni, kamēr biju ārzemēs. Atbraucu mājās, uzzināju to un pieliku visam punktu. Viņš bija ballētājs, patika iedzert, pakauties. Protams, pēc tam lūdzās, zvanija man lai ņemu atpakaļ, bet es vairs ne atzvaniju, ne atbildēju uz sms. Tas viss bija vilcies gandrīz 3 gadus (no kādiem 16 līdz gandrīz 19) un tad beidzot biju sapratusi, ka tā vairs nevaru turpināt. Nu jau apmēram pus gads pagājis, kopš vairs nesazināmies un izdzēsu viņu no visiem soc. Portāliem, bet šobrīd jūtos diezgan labi. Jā, protams dažreiz aizdomājos par viņu, bet beigās tā pat nodomāju, cik labi ka vairs neesmu ar viņu. Ko gan es viņā biju atradusi?! :-D

Bijām kopā divus gadus, izšķīrāmies ,jo viņš bija parāk apmākts , neļāva tikties ar draugiem , izklaidēties tā vietā uzspieda savu klātbūtni 24/7. Pēc 10 dienām viņš sagāja kopā ar citu, gāja tiešām traki,jo mācījāmies vienā skolā un vajadzēja paciest viņa izrādes , kad mani redzēja un baumoja par mani puišiem ar kuriem man izveidojās kontakts. Tāpēc radās naids,nebija cerību ka saiesim atpakaļ kopā.
Nu jau pagājis pusotrs gads, esmu aizmirsusi , dažreiz iedomājos par viņu vai satieku, bet esmu laimīga,ka neesam kopā un tas murgs ir beidzies.
Lai aizmirstu viņu pievērsos draugiem, izbraukumiem, darbam, ballītēm

Mana pirmā mīlestība bija tiešām ļoti skaista un tagad pēc 6 gadiem jau aizmirsušies visi pārdzīvojumi, atmiņā esmu atstājusi tikai to labāko.
Samīlējušies bijām līdz ausīm un vēl tālāk. Šķīrāmies uz būtībā melu pamata, kas sākotnēji bija pavērsti pret mani: kāds kādam bija teicis, ka es puisi krāpju. Protams, vidusskolā mācoties, jau neko vairāk nevajadzēja, jo īpaši vēl tad, ja tam apakšā bija cits iemesls- viņa paša neuzticība.
Atceros to dienu, kad izšķīrāmies. Nespēju sēdēt skolā, visas rokas trīcēja un asaras bira pašas no sevis, bet mājās neraudāju, tikai blenzu griestos ilgi un dikti. Tā kā bez mūsu kopīgās kompānijas citas man nebija, vadīju laiku vienatnē un pārdomās, daudz mācījos..
Jau citā diskusijā minēju, ka par viņa "varoņdarbiem" uzzināju labu laiku pēc attiecību beigām, un arī to pašu nejauši. Vēlāk šī paša puiša dēļ vīlos savā draudzenē, kas šobrīd ir vienīgais cilvēks, pret kuru izjūtu patiesu naidu un nespēju piedot.
Ar puisi savukārt attiecības ir nokārtojušās un man pat šķiet, ka es viņu joprojām mīlu. Protams, tā vairs nav tāda mīlestība, tas ir pavisam pavisam citādi, bet viņš ir vienīgais uz pasaules, kam es uzticos 110%. Pat pēc visām daudzajām reizēm, kurās viņš mani smagi ir pievīlis.

Nespēju sēdēt skolā, visas rokas trīcēja un asaras bira pašas no sevis, bet mājās neraudāju, tikai blenzu griestos ilgi un dikti. Tā kā bez mūsu kopīgās kompānijas citas man nebija, vadīju laiku vienatnē un pārdomās, daudz mācījos.

Tā pat kā es... un demžēl vēl aiz vien vnk nesaprotu kā no tā tikt vaļā

viņš ir vienīgais uz pasaules, kam es uzticos 110%. Pat pēc visām daudzajām reizēm, kurās viņš mani smagi ir pievīlis.

TRY, kāpēc tā pēc tā visa?