Jūtīgums

jabut lielam iemeslam, lai apvainotos, taa epatik apvainoties, ja sanak, uzreiz meginu izskaidrot, ka taa nevaj teikt un viss..

Nē. Man gan arī neviens bieži nesaka neko aizskarošu, bet ja gadās, padomāju, kādēļ lai šis cilvēks to teiktu - varbūt viņam taisnība, ko dziļi iekšā apzinos, bet negribu atzīt.

Jā,pa dzīvi es mēdzu apvainoties. Piedevām,citreiz tik ļoti,ka cilvēku izrakstu no savas dzīves un vairs nekad mūžā nerunāju. :-D
Attiecībās arī mēdzu apvainoties,un kā jau tipiska standarta sieviete, nerunāju. Bet nu runāt atsāku gan, tad,kad redz,ka kaut kas nav galīgi kārtībā man un pats prasa,kas par vainu, vai arī pati pie sevis izanalizēju situāciju,dzīvoju tālāk runādama.

Kā kad. Atkarīgs no vairākām lietām. (t)

un mans virs zin, kur ir taa robezha, kad varu palikt jau tada apvainota, nemegina parkapt. Ta ari es pret vinju.

Bieži ir tā,ka vienkārši runājot, es paķeru divus vārdus,kurus visbiežāk pārprotu un apvainojos.
Es gribētu to izkaust,bet nezinu kā, jo es pat nenokontrolēju,ka sēžu ar savu sejas grimasi un nerunāju.

Kā Tavs vīrietis to uztver? Man viena draudzene ir ļoti līdzīga, bet viņai čalis tāds pohujists, ka viņam vienalga, viņa arī domā, ka viss ok, un abi laimīgi :-D
Tajā pašā laikā, mans ex bija tāds. Pieaudzis cilvēks it kā.. (t) Bet par katru sīkumu var apvainoties un nerunāt. Un ar TĀDU seju sēž, it kā es tiešām viņu 5stāvīgos vārdos būtu nolamājusi.
Es atkal esmu tā, kas pie strīdiem vnm runā, ir lietas, ko ņemu pie sirds - jūtīgās tēmas, bet, pa lielam - ar gadiem esmu iemācījusies, ka sarunas visu risina vislabāk, ja vien ar cilvēku iespējams sarunāties.
un esmu tāda, ka tā nerunāšana mani traki uzvelk, neesam tak bērnudārzā. Bet nu - galvenais, manuprāt, ir, lai otrā puse un Tu pati nejustu no tā diskomfortu. :-) Ja pati nejūties labi, strādā ar sevi - problemas apzināšanās jau ir liels solis uz tās atrisināšanu :-)

Sisley- esmu kā tavs bijušais. Diemžēl.
Vīrietis sēž ar lielām acīm un jautā,kas notiek,ko viņš izdarījis nepareizi, samīļo.

ērzelis, nu labi, ka vēl tā - es arī agrāk samīļoju, teicu, ka esmu pārprasta. Bet, kad sapratu, ka tā ir vai nu zema pašapziņa, vai vēl nez kas, + tiku pāris reizes atgrūsta, tas likās drausmīgi, un tur nekāda runāšana nelīdzēja. Un - kāda runāšana, ja otrs neatbild :-D

Bet Tu tāda vnm esi bijusi? Vrb ir iemesls tādām domām, kāds Tevi ir krāpis, neesi īsti laimīga attiecībās, sevi īsti nemīli, vai vēl kas? :-/

Man pēdējie divi gadi,laikam, bija tādi,ka skrēju pakaļ neīstajam cilvēkam, cerēju,cerēju, būtībā, reāli pazemojos, aplauzos. Viņam es ļoti uzticējos, zināja par mani visu,bet ar viņa "es nezinu,ko es gribu",sapratu to,ka viņš ļoti labi zina,ko grib, tikai tā neesmu es.Tā apziņa nāca nedaudz par vēlu.
Ar tagadējo vīrieti es atvēros ļoti,ļoti lēni,jo man negribējas atkal aplauzties. Mēs neesam ilgi kopā,bet nu par viņu es neko sliktu nevaru pateikt, drīzāk brīnos,kā viņam neesmu pieriebusies.

Apsveicu, tu esi preggers! :D

Neesmu, neesmu:-D

Ērzelis, mēs esam līdzīgas, pat tā situācija par pakaļskriešānu neīstajam. Vienīgais, kas man palīdz-labāk nepateikt, nekā pateikt un apvainoties vienmēr var paspēt, labāk vēlāk, nekā ātrāk. Galvenais ir nomierināties un tad, iespējams, sapratīsi, ka visu pārprāti, ja nē, tad vismaz varēs izrunāt.

Ir tēmas par kurām vienmēr apvainojos un ieslēdzas jūtīgais.Un tad vienmēr sēžu un klusēju, jā ar stulbu sejas izteiksmi. ērzeli, varbūt Tevi aizskar konkrētas tēmas vai visādi nejēdzīgi sīkumi?

Apvainojos ļoti retos gadījumos un tam var būt visai vienkāršs izskaidrojums - pamatā liels nogurums vai PMS, tad varu apvainoties par nieku. Taču nomierinos arī visai ātri un necenšos tēlot nerunīgo princesi, bet esmu vienmēr atvērta izlīgumam un sarunai. Vīrs vispār uzskata, ka man ir dzelzs nervi un mani izsist no līdzsvara ir ļoti grūti - un es šim varu piekrist.

Iesaku, lai nebūtu pārpratumu - gaidi kad vīrietis apjautāsies par tevi un tad izstāsti kā jūties, vai kas ir tavos plānos, bet lai neturpinu asi diskutēt, ja tiek izteikta aizskaroša lieta, atbildi piekrītoši un pēc pāris dienām par to aprunājos, kā viņš īsti bija to domājis. Zinu, ka vieglāk ir pateikt nekā izdarīt, bet vai tad jebkad ir vērtīgi bijis uzsākt asu vārdu apmaiņu un palaist asaras vaļā vai nerunāt?

Cilvēki, protams, ir dažādi, bet mani tāda apvainošanās un pārjūtīgums reāli tracina citos. Tas manā uztverē ir kā nenobriedušas personības pazīme, bērnišķīgums. Un ļoti apgrūtina komunikāciju un attiecības. Ir jāstrādā ar sevi, lai izskaustu šādu uztveri.