wee, tu no laika gala, suņu jautājumos, neesi bijusi gudra. Nemaz negaidu, ka sapratīsi, ka suns nav kaut kāda mēbele, bet dzīvs dzīvnieks. Un daļa par to kādos apstākļos tiek turēts manis izauklēts un izucināts kucēns, man ir vislielākā. Normāli audzētāji jautā, kur suns dzīvos- mājā vai dzīvoklī, vai ir bērni, vai tādus plāno, cik ilgi suns paliks viens, cik biežās un cik garās pastaigās suns tik vests, vai ir citi mājdzīvnieki, kādi, ja kāds nomiris, tad kāpēc nomira, ja kāds ir atdots citiem cilvēkiem, tad kāpēc,jo tas viss ietekmē suņa labklājību un arī manu lēmumu- došu es kucēnu vai pasūtīšu dillēs. Un, ja kādam ir problēmas atbildēt uz šādiem jautājumiem viņš uzreiz var iet dillēs, jo tāds cilvēks nav normāls un viņam acīmredzot ir kaut kas, ko viņš grib noslēpt. Nu nedošu es pirmajam pretimnācējam savu kucēnu, neko par šo cilvēku nezinot, tikai tāpēc, ka viņš ir gatavs maksāt un varbūt pat gatavs maksāt vairāk kā es vispār prasu ( ir bijuši gadijumi). Man, kā audzētājam, ir atbildība pirmāmkārtām jau pret to kucēnu, es viņu esmu izvēlējusies ieviest šajā pasaulē, es arī atbildu par to, lai tas dzīvnieks nodzīvo normālu, laimīgu mūžu un netiek metāts no rokām uz rokām. Ja tavs vīrs dabuja suni un viņam netika jautāts pilnīgi nekas- apsveicu, samaksājāt kādam, kas savu kuci izmanto par dzemdējamo mašīnu naudas iegūšanai.
1534
