Vai sieviete, kas sevi pilnībā un komfortabli uztur ir mantkārīga kuce, ja no partnera sagaida vismaz to pašu?
Principā, sliecos piekrist stiprajam dzimumam. Ilgtermiņā - nē. Esmu attiecībās gājusi cauri periodiem, kad otram ir krietni mazaki ienākumi ( ne ko pārmetot, ne atprasot). Rezumē - manējais to pat lāga neprata atzīt par patiesu esam .. Tas gan tika izrunāts un - lai arī man nepatīk runāt par naudu - nostādīts reālos 'aprēķinos' sākot ar to, cik reāli iziet pārtikā, cik ceļā, īrē, telefonā u.t.t. Tas, kurš tik bieži neiepērkas var arī neuztvert preču reālo patēriņu un cenas, reality check - lai arī nepatīkams - strādā :D
Finansiāla stabilitāte un vēlme dalīties ir tas, kā redzu otra rūpes par mani, kam - ideālā gadījumā - būtu jānāk dabiski. Ja aizvēsturē tas bija fizisks mamuts, tad šobrīd tam būtu jābūt materiālā izteiksmē. Manas rūpes izpaužas savādāk - mājīgums, visādi nieki (kārumi, kāda drēbe, grāmata), kas viņam sagādā prieku. Liels prieks vakarā skatīties filmu, ja neviens nebūs padomājis par kādu kārumu, lieku pudeli vīna u.t.t., ja viss pārējais sadalīts uz pusēm? Visi sīkumi salasās un opā - meitene tukšā, bet vēl taču jābut skaistai, koptai, smaržīgai un skaistā (kas nereti nav gluži par 2 eur gabalā) veļā. Balsoju par mamuts - ogas un sēnes attiecību, jeb 70:30.
Autorei veiksmi.