Gribu bērnu

tāda pastulba izklausies ;)

ne jau fakts ka gribi bērniņu.. bet tas kā to visu saproti. :D

Paldies,par jūsu jauko komentāru,pastulba es neesmu. Ja nevar bez dzēlībām,nevajag rakstīt vispār ;-)

Es domāju,ka man vislielākās bailes ir par to,ka ja piedzims bērns,tad mana nākotne tiks norakta,tāpēc tagad veltu visu karjerai,bet gribēšana ir liela. Draugs arī smejas un saka,ka neesam vēl gatavi,piekrītu viņam,bet kā lai remdē to gribēšanu? Jāiet paauklēt duci zìdaiņu? :-D

Kāpèc tieśi pèc četriem gadiem? Ja viss ir, un apstākļi labvèlīgi, kas attur no tā tagad?

Ķirsīt, nevis pastulba, bet jauna. Neapvaino meitenes.

Bet, Thanksforthe, tavas sajūtas ir normālas. Daba liek par sevi manīt. :)

Pēc 4,jo gribu pabeigt studijas un vismaz pastrādāt kādu laiku,lai ir kaut kāda pieredze savā jomā. Apbrīnoju tās meitenes,kuras dodas uz lekcijām ar vēderiņiem. Vienu laiku man likās,ka es jau arì to spētu,bet tomēr nē,grūti būtu
Jā,protams,esmu vēl jauna un viss nāk tikai ar pieredzi.

Tādas ir, un ne mazums.
Pēc manis pieredzētā - sadalās divās lielās kategorijās. Reali foršas meitenes, kuras īsti nesaprot, cik foršas ir un tādas, kuras - par spīti tam, ka vienmēr var ko pilnveidot - saprot, ka ir 'aizraujošas' (un ne tikai īstermiņā).
Pieļauju, ka Ģirta pirmās 3 iekrita pirmo kategorijā un tāpat saprata, ka ieberzušās.
Savukārt tās, kuras arī apzinās savu pievilcību - gan ķermeņa, gan prāta - nereti ar tādu tirliņu kā tēmas autors negribēs pīties. Kādeļ man vienas sardeles dēļ būtu jāpērk visa cūka ? :D

Miskūzi, nepareizā tēma. Kkas gļuko.

Par tēmu nav ko piebilst .. ja vien to, ka jebkuras studijas var apvienot ar bērnu. Ir tuvi cilvēki un arī paziņas, kas to paveikušas. Ja ir atbalsts un sakarīgs ģenētiskais materiāls partnerī ... kādēļ ne? Bērns un grūtniecība nav slimība un pasaules gals.

Ja iemesls tam, ka vēlies bērnu, ir pārliecība attiecībās ar esošo vīrieti, gribi veidot jūsu ģimeni, kopā sasniegt vairāk, tad domāju, ka studijas un karjera nebūs problēma. :) ja tas ir ukji pukji, smukas kleitas, matu taisīšana, tad labāk paņem kaķi un nogaidi tos četrus gadus.

Kāpēc gan ne? Mums viena nāk uz pilnas dienas lekcijām ar 6 mēnešus veco bērniņu.
Visu mazais mīlulis viņš ir (l)

Neesi Tu tāda vienīgā, arī es esmu Tavā vecumā un arī jau pēdējo pusgadu visu laiku sapńoju.
Man gan ir savadak, jo esmu precējusies un jau labs finansialais pamats zem kājām, bet par to nav runa.
Tāpēc, tas ir pilnīgi normāli, citām gribas ātrāk, citām vēlāk tāpēc cilvēki ir dažādi!
Kā izturēt 4 gadus gan nepateikšu, bet viss ir iespējams ja ir liels gribasspēks. Pat bērns, skola, darbs vienlaicīgi ;)

Man arī tāds periods pavisam nesen bija uznācis. Esmu gan mazliet vecāka, taču tomēr...
Izrakņāju pinterest tiiik daudz ko par grūtniecību, mazuli, kā jūtas mamma grūtniecības laikā un dzemdības, saskatījos miljons foto par grūtniecēm. Taču vienmēr atduros pret sāpīgo faktu, ka pus gadu vismaz vēl nevaru par bērnu domāt + man tiešām nebūtu kur ar viņu likties. Ne jau vienistabas dzīvoklī, kur pašai jau drīz nebūs kur apgriezties. Pēdējais gads (nu jau pusgads) universitātē, tad gribu pastrādāt, kā arī būs pagājis laiks, kad veselība būs atpakaļ un varēšu domāt par bērniem. :)
Mazliet jāpaciešas.

Pārāk jauna vēl esi. Pacieties - izmācies,pastrādā un tad sāc domāt.
Izglītība un karjiera pirmajā vietā.

Man ir otrādi. Draugs čīkst ļoti ka vēlās,bet es nē. Man ir TIKAI teju 25. Netaisos skriet. Izglītība un karjiera ir,tikai Veselība klibo. Nevaru.

Izglītība un karjera visām nav pirmajā vietā, piemēram man galvenais ir ğimene. Es arī jau no 20 gadu vecuma ļoti ļoti vēlējos bērniņu :)

Man bija līdzīgi arī ap 21 gada vecumu. Gandrīz jau ar draugu sākām mēģināt, jo bijām droši gan par savām attiecībām, gan kopīgām vēlmēm. :-) Kas atturēja tomēr? Augstskola, jo studijām man līdzi nāca liels stress, nemāku to mierīgi uztvert un nesatraukties par atzīmēm. Pabeidzu augstskolu un uzreiz ķērāmies pie lietas. Tagad ir sajūta, ka viss notiek īstajā brīdī (l) bet tās ilgas pēc mazulīša bija ļoti vērtīgas mūsu attiecībām, jo kaut kādā ziņā stiprināja tās. :-)
Varu tikai ieteikt izvērtēt visus faktorus un tad pieņemt lēmumu. Ja uzskati, ka nekas netraucē un partneris tev piekrīt, neredzu nekādus šķēršļus. Ar mazo dzīve nebeidzas, tikai sākas kaut kas pilnīgi jauns :-)

Lēnā, veselība gan primāri jāsakārto. Redzot cik daudzas mokas ar visādām problēmām grūtniecības laikā :(, tur nelīdzēs ne karjera, ne nauda :( .

Es ar uzskatu, ka katrai sievietei ir citādi, citai nekā nav ne izglītība, ne karjera, bet viņa sevi veiksmīgi realizē caur bērniņu, atrod savu radošo pusi, daudzas attīsta savu biznesiņu un dara savas sirdslietas. Esmu sapratusi, ka nav ne melns, ne balts. Svarīgi lai ir uzticama komanda, mīlošs, gādīgs un uzticams vīrs. (l)

ja gribi tad dari , bet bērns nav lelle , tas ir cilvēks ... varbūt tev vajag suni ?

Nekad nenotiks "pēc plāna" " es ieplānoju pēc 4 gadiem 3 mēnešiem 2 nedēļām" paliks stāvoklī tad kad būs lemts, tad kad vajadzēs palikt.. bet plānot nevajag

Mana labākā draudzene jau no kādiem 16-17 gadiem teica, ka grib būt mamma. Viņu neinteresēja studijas, viņai nebija sapņu profesijas. 19 gados piedzima pirmā meitiņa. Tagad 28 gados viņai ir 3 bērniņi un viņa ir mamma - tā ir profesija, aicinājums un dzīves jēga. Vai tas ir sliktāk? Brālim draudzene arī ir uz bērniem uzburta, visos pasākumos ap viņu ir bērnu bars un manai meitai viņa ada, tamborē un darina kaudzo ar lietiņām. Tāpat viņa ar prieku uzņemas mazo pieskatīt un visu laiku čubinās. Tiklīdz abi jaunieši tiks pie savas dzīvesvietas un apprecēsies, tā sāks plānot savu mazulīti. Man jau liekas, ka jebkurā vecumā gribēts un gaidīts bērniņš ir daudz labāk nekā ieplānots, bet ne īsti gribēts mazulis, kas pasaulē radies tikai tāpēc, ka tā vajag.

Man 20 gados arī uznāca kaut kāda mistiska vēlme pēc bērna, tagad ļoti priecājos, ka tomēr mainīju domas. Es tomēr uzskatu, ka tādā vecumā tā ir tāda mirkļa iegriba un cilvēks vēl neapjauš, cik nopietni tas ir un kāda atbildība tā ir. Es pat tagad savos 28 ļoti raustos un neesmu pārliecināta vai esmu tam gatava, tā nu atlieku vēl nedaudz, kaut gan domāju, ka līdz 30 gadiem jau nāksies vien saņemties kaut vai no veselības viedokļa. Tāpat arī uzskatu, ka sākumā laulības un tikai pēc tam bērns. Ja ir laba finansiālā stabilitāte, vīrs pie sāniem, esi jau kaut ko sasniegusi savos 20, tad jau varbūt var mēģināt, būtībā jau 30 gados bērnam būtu jau 10 gadi un varētu arī pievērsties karjerai, būtu jauna forša mamma.