Apvainojumi

Tas ir briesmīgi, ka vecāki un citi ģimenes locekļi iedzen kompleksos, tādēļ esam tāda nepašpietiekama nācija :(
Vismaz pret saviem bērniem jādara viss lai viņi nekad neko tamlīdzīgu neizjustu.

Visvairāk jau laikam sāp sirds par tēva izteikumiem. Vecāki izšķīrās jau tad, kad biju pavisam maza, bet dzīvojām pāri ielai gandrīz. Viņam uzreiz parādījās jauna ģimene, jauns viss. Centās it kā abi vecāki mani integrēt tēta jaunajā ģimenē, nu lai bērns neizaug tikai ar mammu. Atceros vienu reizi ļoti spilgi, man kādi pieci gadi, taisos no rīta, cik nu smuki vien tāds mazs bērns var, uzvelku mīļākās drēbītes un soļoju pie tēta, lai mēs visi kaut kur brauktu. Atceros kā viņš par mani paņirgājās, cik man stulbas drēbes murgurā, vai mana muļķa mamma nemākot mani saģērbt. Zvanīja arī toreiz mammai, viņu lamādams, nezinu kāpēc viņš ko tādu teica/darīja, bet no viņa ļoti daudzi šāda veida izgājieni ir bijuši līdz pat šim laikam.
Ar tēvu runāju ļoti nelapbrāt, joprojām. Un draugs nesen arī pateica, ka varot just, ka man esot ļoti rezervēta attieksme pret vīriešiem vispār.

Favel, man liekas, ka tieshi taapeec Tu esi tik forsha, jo pati esi paardziivojusi nesmukas lietas beerniibaa. Tu esi tieshi preteeja :)

NordicBelle, tas ir tāds absurds bērnam ko tādu teikt! Viena draudzene man teica, ka viņas māte viņai pārmetot rētas no dzemdībām, nu kā tā vispār var?

Vispār apsaukāta regulāri netiku un nebiju pamesta, vientuļa. Bet iespiedies kā zēni smējās par lielajām krūtīm, kas atstāja sekas, es joprojām gribu krūšu samazināšanu. Neesmu tīrasiņu latviete, un saukāja mani par ebrejieti, viens puisis ļoti daudzus gadus mani tā saukāja, ka esmu ebrejiete, mani jānošauj u.t.t . Kāds ļoti tuvs cilvēks par mani izņirgājas kad pieņēmos svarā, tas man ir dzīves lielākais slogs un mokas, cik asaru nav izraudāts, un cik spoguļu pat nav saplēsts. Vārdi dažreiz tiešām ļoti aizķeras.:-/

Man bērnībā viens tuvs radinieks uzbrēca, kad kaut ko nepareizi darīju, nolamāja, ka esmu stulba, neko nemāku, tagad būšu vainīga pie visa, kas nesanāca, ka kavēsim utt. Toreiz ļoti ilgi raudāju, tas bija kādu 5-6 gadu vecumā. No tā vecuma vispār maz ko atceros, bet to gadīijumu atceros kā šodien. Tagad dažreiz šķiet, ka kas varētu būt atstājis iespaidu, jo ir ļoti bail par kaut ko kļūdīties - darbos vai ikdienā, un, ja tā sanāk, tad ļoti liela vainas sajūta, ka tagad dēļ manis viss sabruks un vainīga būšu tikai es :-(

Protams, skolas gados arī ir visādas muļķības no puišiem dzirdētas, arī vēlāk klubos, kad vēl apmeklēju, bet nekas tāds briesmīgs, kas būtu iespiedies atmiņā.

Kādus gadus atpakaļ svinējam jäņus pie brąļa drauga uz laukiem. Nākamā dienā mes gatavojam vakariņas. Man ar draugu bija jamizo kartupeļi. Īsti vairs neatceros kāpēc, bet nenomizojām visus cik bija. Un viena meitene man pateica, ka palikšu pusprecēta. Pēc dauziem gadiem domāju kā tas ir, un varbūt tiešām, nekad neapprecēšos :-D Nav jau pasaules gals, bet interesanti gan.

Bija ģimenes svētki. Visi ar otrajām pusītēm aizbraucām ciemos pie vecākiem. Sēžam pie galda. Mamma izcepusi gardas kotletes kā parasti un pašcepta kūka.. Mamma jautā vai kāds vēl vēlas kūkas gabaliņu :-D es, protams, ka atsaucos -"Jā!" Mamma atbildēja visu klātbūtnē - "Tev meitiņ noteikti vairāk nevajag" :-D:-D Bet tas tā labu gribot, jo es taču domāju ko ēdu. Bet tajā mirklī tas likās.. nopietni? :-D

ehh, patiesiibaa vairaaki: par degunu, svaru, kruutiim. par degunu- jaa, klasesbiedri vienmeer smeeejaas, nu nav jau galiigi skiiibs, bet laikam jau parasti patik pasmieties par citiem, ja esi ar savaadaakaam formaam. par svaru- sava pati radiniece, galiigi neesmu resna vai kaa tmldz teiktu, ir man 36 izmeers, bet ir liekie kg, protams, bet vinja to saka pilniigi vienmeer, godiigi sakot, vinjas priekshaa vienmeer ir neert vienkaarshi vilkt kaut ko atksiriigaaaku..vienmeer censos vilkt ko taadu, kur neredz aprises perfekti. kruutis- tas patiesiibaa arii amzaakaas klasees, kad saaka augt pupi, tad puishi smeejaas par tiem kuraam mazas rkuutis :D ir mazs b izmeers un nav tik traki :D

Nu bet ko, applepie,ja jau kāds saka, ka slikti bučojos,un man par to jāatzīstas šeit,tad kādēļ gan nevaru pateikt, ka citi ir teikuši, ka labi bučojos :D ko piekasies. Un ja kāda bija resna vidusskolā, tas nenozīmē, ka viņa nevar notievēt. kā arī to, ka tas viens, kas teica,ka resna, resnu cilvēku nav redzējis. iespējams,ka visi pārējie klasē bija pārlieku tievi,kamēr viena meitene jau paaugusies. tā tak bija. 4.,5.,6. klasē visi kā sērkociņi staigāja :D:D

Biju ciemos pie omītes, taisos jau uz promiešanu un koridorā pie lielā spoguļa krāsoju lūpas, pārtaisu asti un tā. Omīte ierauga un saka: "Ko tu tā taisies, neviens jau tāpat uz tevi neskatīsies!" Turklāt saka to nevis kā kritiku, bet tā, ar mīlestību. :-D Šis mums ir tā folklorizējies, ka katru reizi kad abas ar mammu tā pailgāk taisamies pie spoguļa, viena no mums citē omīti :-D:-D:-D

oooh.. nereali daudz apvainojumu, ka nevaru visus nosaukt.:-/(e)

Mani bērnībā apsmēja par manu vārdu.
Tas bija TIK sāpīgi, jo tu saproti, ka izstiepies vai saraujies, bet to izmainīt nevar. Daudz raudāju par to, jo mani ķircināja (manam vārdam sanāk nesmukas atskaņas, kas man, kā mazam bērnam, bija lielākais pārdzīvojums). Apsmēja mani par diezgan ilgi.
Tagad man ļoti patīk savs vārds, man šķiet, ka tas man piestāv pilnībā. Ļoti patīk, kā skan, vēl jo vairāk patīk, kā rakstās. Un vārda skaidrojums nu ĻOTI atbilst man. Bērnībā biju 100% pārliecināta, ka 18 gadu vecumā vārdu mainīšu, tagad par to pasmejos :)

Par augumu... hmm. Nē, nav laikam neviens mani apsmējis. Pati apsmeju sevi par paknapo krūšu izmēru un to gan labprāt mainītu :D
Mana mamma dažkārt mani paķircina, degunu saucot par "kartupelīti". Pēc dzemdībām man tas deguns esot bijis pieplacis pavisam pie sejas un viņa baidījusies, ka tāds viņš arī paliks :D Un nav arī man spics deguns, mazliet kartupelītis arī ir, bet man tā nešķiet lielākā problēma sevī.

Bet tas, kas man dur sirdī visvairāk pat nav apsmiešana, bet tīri cilvēcīgas rūpes no apkārtējiem. Jā, ir man akne un tās rētas, tāpēc no ģimenes sanāk dzirdēt "Vai, kas tev ar seju?" "Cik ilgi tu tāda staigāsi?" "Kāda tu sarkana!" (pēc lāzera procedūras) utml. Un es uzvelkos pēc tādiem jautājumiem. Nu itkā es, ziniet, spogulī sevi neredzētu un nezinātu, kāda izskatos. Man visu laiku kāds par to atgādina, tāpēc nespēju atslābt. Bet mācos mīlēt sevi un esmu ceļā uz rētu pazudināšanu nebūtībā (l)

Komentāri par manu izskatu un vispār morālais terors pamatskolā un nedaudz arī vidusskolā manā gadījumā bija tik spēcīgs, ka kalendārā svītroju dienas līdz kārtējam brīvlaikam un vēl joprojām ārstēju savus kompleksus.
Ja godīgi, vēl pēc šiem visiem gadiem netieku galā ar dusmām pret atsevišķiem cilvēkiem, kas man to dzīvi stipri pabojāja. Liekas, ka varētu mierīgi visas pāri-darītājas kādā jaukā dienā vienkārši izsmērēt pa sienām. Biju easy target - klusa, mierīga, ne-emocionāla, patiku skolotājiem, jo labi mācījos utt. Žēl, ka tolaik neviens no pieaugušajiem man tā arī normāli nepalīdzēja.

Ja (kad) man būs bērni - goda vārds - ja es dzirdēšu, ka ar manu bērnu notiek kaut kas līdzīgs es pati nolīdzināšu visus pāri darītājus līdz ar zemi. Nekādas skaidrošanās un runāšanās - izkratīšu visu bravūŗu ārā līdz ar iekšām, jo savu bērnu vienu cauri tai ellei es nelaidīšu.

Kad gāju 4.klasē aizgāju uz bērnu disenīti un tur dejoju. Diemžēl tur bija lielāki puikas,kas pa mani smējās. Un tagad nekur publiski nevaru padejot, pat klubos kur visi kratās Kā traki, es kaunos iet dejot, jo šķiet ka visi smiesies :-/
Tāpat ar komplimentiem ir, es nespēju noticēt otram, ka saka man skaita frizūra, smaids ,es uzreiz domāju, ka to domā pārnestā nozīmē :'-(

Patiesībā nav tāds apvainojums kurš mani skartu.
Jā bērnībā bija nevisai glaimojoši aizskārumi ( ausis, iesauka ), bet vairāk par šiem " apvainojumiem " mani ietekmēja pašas radīti kompleksi.
Es domāju, ka nevajag iedziļināties ( ņemt pie sirds ) kāda cilveka novērtējumu par sevi, bet to visu viegli laist gar ausīm ( ir pamotots vai nav pamatots izteikums ).

Kad gāju 4.klasē aizgāju uz bērnu disenīti un tur dejoju. Diemžēl tur bija lielāki puikas,kas pa mani smējās. Un tagad nekur publiski nevaru padejot, pat klubos kur visi kratās Kā traki, es kaunos iet dejot, jo šķiet ka visi smiesies

Tik bēdīgi, ka iedomājos tādu mazu ķiparu, kas dejo un vecākie par viņu smejas, ehhhh :-/

Skarbākais - būtu tu labāk nomirusi. No ļoti tuva cilvēka. Arī atmiņā palicis, bet nedusmojos.
Pamatskola no 5-7 klasei noteikti man nebija labākie gadi, bet norūdīja. Aiiii, kā norūdīja.

Heilla, man arī tuvinieks teica, ka visiem būtu labāk, ja es izlektu pa balkonu un, vēlams, ar seju pret zemi. Pagaidam, neškjiet, ka tie vārdi mani ietekmēja, iespējams, vienkāršo noslēpu zemapzinjā:-)

Biju es un tēta sievas meita, mācijāmies kopā braukt ar riteni, es iemācijos, viņa vēl nē un viņai uzdāvināja jaunu velosipēdu, man palika vecais krievu lūznis.


Mūžam atcerēšos.