Apvainojumi

Esmu 174, mēdzu dzirdēt, ka paīsa esmu! :D

Harmony, tas ir šausmīgi! Es jūtu Tev līdzi.

Man mazie augumi šķiet kā pluss, patīk kompaktas meitenes :-D:-P bet tas laikam tāpēc, ka pati esmu diezgan gara un vēl papēžus valkāju :-D
Protams, skolā varbūt šķiet aizskaroši, ka kādu par punduri vai īkstīti saukā, bet tajos gados jau viss šķiet kā apvainojums (t)

Tas, ka tevi Miss Joker nosauca par tuklu, nenozīmē, ka tas uzreiz ir apvainojums. Tas ir fakts.

ka kādu par punduri vai īkstīti saukā

:D :D
reiz tieši klbiedrs nosauca mani par punduri, to dzirdēja bioloģijas skolotāja un aizvēra viņam muti vēl pirms manis, jo skaidri lika saprast, ka punduri ir līdz 130 cm :D

MJ
es uzskatu sevi par īsu :) un pilnīgi visus 12 skolas gadus biju mazākā klasē :D manuprāt, daudziem šķiet, ka beibes zem 170 uzskatāmas par miniatūrām :D

Miss Joker

mazā izmēra dēļ esmu arī saņēmusi draudus no klbiedriem(puišiem), ka viņi ieliks mani kabatā vai padusē un aiznesīs

Mani ģimenē par flegmu sauca....
Nolādēja mani, ka nekad nebūšu laimīga...
No mājām izmeta sakot, ka nav tur man vairs vietas...
Vairākas reizes ir pieminēts, ka nesanāca nauda abortam, tāpēc dzemdēja mani. Vēl tādā jokojošā manierē....
Vēl tas, ka es sabojāju mātes veselību ar savu dzimšanu...
''Ārprāts, kur tu tik resna, man kauns no tevis,'' tas ļoti palicis atmiņā... tad pēc tam no tā paša cilvēka ''tu tik slaida...un smuki izskaties... notievējusi esi'' vienkārši dusmas izraisa.

Erdijs Ne tuvu, man vairāk :D :-P

Tas, ka tevi Miss Joker nosauca par tuklu, nenozīmē, ka tas uzreiz ir apvainojums. Tas ir fakts.

Brīnumainā kārtā es tādus izteicienus tik pat kā vispār neesmu dzirdējusi :D

začeits Nu jā, ja tu skaitījies īsākā klasē tad jau laikam nav brīnums. Manā laikā mēs visi bijām apmēram vienādos augumos. Puiši protams garāki, bet mūsu skolā bija tendence nesmuki apcelt garākas meitenes jo lielākā daļa bija īsas, bet garās bija tikai dažas.

mazā izmēra dēļ esmu arī saņēmusi draudus no klbiedriem(puišiem), ka viņi ieliks mani kabatā vai padusē un aiznesīs

Tas jau izklausās kā neveiksmīga cenšanās sist kanti :D

Es esmu saņēmusi dažādus izteicienus par to cik esmu gara :D Kādreiz kompleksoju, tagad pat patīk. Pirmo gadu pat papēzus valkāju un jūtos diezgan labi :)

Man šķiet jauki šādi pāri, kur meiteni var tā :D

ieliks mani kabatā vai padusē un aiznesīs

Bijuši dažāda veidda, bet vai visi radījuši traumu? Laikam jau nē. :-)
Bērnudārzā apcēla damboelfeidīgo ausu dēļ. Ģimenes ārste pateica, ka, kad izaugšu, jātaisa būs operācija. Es mīlu savas ausis un negribu nekādu operāciju taisīt.
Bija arī piezīmes par garo, smalko augumu un krūšu neesamību. Ir jau izsāpējis. :-)
Vienīgais, kas ļoti mani aizvainoja, bija piezīmes par zobiem, tāpēc ieliku breketes, kas manāmi uzlabojusi manu dzīves kvalitāti, tas ir, ne tikai izskata ziņā, bet jūtos pati labāk, vairāk smaidu. :-)

esmu 157 cm, un bieži sauc par rūķi :D

Arī man trauma no frizieriem. Bija gari mati un piemājas frizētavā apgrieza visus galus šķībi. Tā friziere vispār bija ar sliktu slavu, bet kā jau laukos- nekādu citu variantu nebija. Taču par laimi pirms mēneša atbrīvojos no šīm bailēm, iesēžoties friziera krēslā un sakot- dari ko vēlies! Beidzot varu uzticēties savam frizierim.

Tad vēl man bērnībā bija biezas uzacis. Tādas ne gaišas, ne tumšas. Un atceros, ka oma dzīvojās ar mani un pateica- Tev tak kādreiz dzīvē būs uzacis jārausta. Es to tā pārdzīvoju tajā laikā, tad sāku pieaugt un mamma iedrošināja ko uzlabot. Un pirms kādiem 3 gadiem uzzināju, ka kaimiņu ģimenes bērni saukuši mani par neraustīto uzaci bērnībā. Paši to izstāstīja, tagad jau kopā pasmējāmies par to.

Joprojām nenēsāju krekliņus/kleitas uz lencītēm vai bez piedurknītēm, jo mamma visu mūžu teica, ka viņai nekas tāds nepiestāv un ka vislabāk visiem izskatās, ja ir kaut nedaudz piedurkne. No tā neesmu vēl tikusi vaļā. :D

Bērnudārzā mani apcēla par vasaras raibumiem, paraudāju mammai, viņa man pateica frāzi, kas prātā iespiedusies uz mūžu, un kopš tās dienas vienmēr esmu bijusi lepna par savu rotu. :)

Bet sekas izraisīja izsmiešana skolā. Patiesībā tā bija viena meitene, kas man lika justies slikti par manām drēbēm (māsīcu atdotas, tirgū pirktas, humpalās). Teica, paskatieties uz viņu, kas viņai mugurā, nepieskarieties, viņa ir pretīga. Rezultātā man vienmēr gribējās būt stilīgākajai, vairākus gadus biju apsēsta ar jaunu drēbju pirkšanu, kad situācija uzlabojās.

Atcerējos tikko vēl gadījumu. Bērnībā ļoti slikti runāju latviešu valodā, ar briesmīgu akcentu. Un pirmajā klasītē man bija jālasa teksts par pilsētām klases priekšā. Un tur bija vārds Madona, kuru nu nekādīgi nespēju izlasīt pareizi. Un izlasīju nevis Madna, bet kā dziedātāja-Madonna. Visi toreiz baigi sasmējās, bet nevarēju saprast kāpēc. Likās, ka akcenta dēļ. Kopš tās reizes vienmēr bija kauns lasīt tekstu kāda priekšā, lai arī akcenta vairs nav.

Bijis gadījums, kad brālēns ņirgājās par maniem matiem. Teica, lai nokrāsojot normālā krāsā matus, bet nu tā bija mana dabīgā matu krāsa. Un ne tikai viņš ir ņirgājies, bijuši arī citi kādā laika posmā. Pēc tam nokrāsoju matus - nepatika, tad izbalināju šķpsnas - vēl vairāk nepatika. Tagad attaudzēju dabīgos, šķiet, ka tumšāki bikiņ palikuši saknēs tagad, kopš krāsošanas...(t)
Dabīgā matu krāsa kaut kas starp šiem...


(t)

Vēl šķiet piecu gadu vecumā viens patāls kaimiņš vai vecāku paziņa bija ciemos un teica, jautāja, vai esmu puika. Klusā balsī teicu - nē, meitene. Viņš pasmējās un teica, ka izskatos kā puika un piemeta, ka viņa dēlam arī bijuši pagari lokaini mati. Es vēl pēc tam gāju meklēt skapī kleitu, lai to uzvilktu un pārliecinātu, ka esmu meitene. Mani tas bikiņ aizskāra, tagad šķeit, ka viņš jokoja.

Vēl pēdējā zvanā 9. klasē priekš video vajadzēja nest bērnības bildes. Atnesu vairākas, skolotāja teica, ka bildē, kur biju kādu gadu veca kleitiņā izskatoties pēc puisēna. :-(