Līdz kādiem gadiem 12-13 - nebiju pat iedomājusies, ka man ir LIELS deguns.
Līdz, vienā jaukā dienā, kāds skolasbiedrs pateica : viņai nu gan ir milzīgs deguns. Kompleksi bija kādu laiku, teiksim gadus 5-6, pavisam noteikti. Lai arī tuvākie vienmēr ir teikuši, ka man ir normāls, skaists deguns, un nav liels, lai neklausos visādas muļķības.
Tagad tikai pasmejos. Protams, ja ieraugu kādu neveiksmīgu bildi no sāna, liekas - ak vai, tiešām liels. :-D:-D Bet principā par to neuztraucos, tas bija tīņu vecumā, ja to pateiktu tagad, gan jau, ka vispār neņemtu vērā.
Šobrīd man visu laiku aizrāda to, ka esmu pārāk notievējusi. Pašai arī tā liekas, tāpēc neklausos.
Ja pajautā, vai esmu notievējusi? Parasti atbildu, - nu, ja būtu klausījušās, ko es saku, tad zinātu, ka kopš aprīļa esmu nometusi 4 kg...
Nāk prātā draudzene, kuras vecāki un vecvecāki vienmēr ( ne viņas klātbūtnē ) teica : nu kur viņa mums tāda nesmuka gadījusies.. Tas gan, manuprāt, sāp ļoti. Tas man liekas jocīgi. Bet man vienmēr ir šķitis dīvaini, ka māte vai jeb kurš cits radinieks var pateikt : Tu esi neglīta.. Tas, manuprāt, nav normāli.
Ir starpība, ja, piemēram, mamma pasaka : Šķiet, ka Tev labāk izskatītot melna kleita, nevis balta.. piemēram.
Bet pateikt, ka bērns ir neglīts ? Brutāli, es teikšu. :-|