Apvainojumi

Kad man bija-14 gadi, gan uz ielas, gan klasē puiši skaļi apsprieda to, cik es esmu atbaidoša, neglīta kā mērkaķis utt. Nevaru iedomāties neko šausmīgāku tai vecumā, kad tāpat jau kompleksu pilna galva. Par laimi es no neglītā pīlēna izaugu par gulbi. Taču trauma palika. Rezultātā man vajadzēja ilgus gadus, lai vispār iemācītos sarunāties ar vīriešiem un flirtēt.

Es īsti neteiktu, ka esmu apvainota, ja nu vienīgi viss, ko es teicu tika izsmiets. Prātā palicis pirmais gadījums, kad es sāku ievērot, ka mans viedoklis tiek izsmiets. man joprojām patīk vecā rokmūzika. Pamatskolā es pat muti atvērt nevarēju, jo jebkurš viedoklis tika pārtraukts ar: ej tak klausies savus bītlus (bītlus klasesbiedri nezināšanas pēc iedalīja rokmūzikā, lai gan bītlus es tā nekad īsti neesmu klausījusies). Tagad tā atceroties smieklīgi, bet mums bija dažādas intereses, es mācījos spēlēt savas mīļākās dziesmas, kamēr šie dauzījās apkārt.

Vidusskolā mani aizskāra klasesbiedrene. Es dzīvoju vietā, caur kuru braucot nokļūst uz lielās šosejas. ap to ceļu dzīvojošajiem tai laikā bija govis, protams, smaka attiecīga. Mani sūtīja slaukt govis. Es toreiz saskumu un tēvs teica: Meit, mēs neesam tik bagāti, lai turētu govis. Tas mani toreiz ļoti uzmundrināja. :-D

Man ir mazliet šķībs deguns,bet to var manīt tad,kad ieskatās,tas ir iedzimts,mammas brālim tāds pats deguns. Es to zināju,sadzīvoju un kaut kā man tas dzīvot netraucēja. Pāris gadus atpakaļ draudzene pasmējās par to,tikai neatceros,kapēc.
Tad nu man ir tādi kompleksi.Iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem,man vienmēr liekas,ka viņi skatās uz manu degunu.Tas ir tā iesēdies manā galvā,ka brīžiem ir pat jāraud. Būtu man lieki pāris tūkstoši,nedomājot taisītu operāciju. Jo kompleksi ļoti traucē dzīvot.

Bērnībā mani apsmēja par brillēm - pirmajā klasē neviens negribēja sēdēt ar "briļļu čūsku", pēc tam jau bērni aprada un tik traki vairs nebija. Tikai tagad, pieaugušā vecumā vairs nepārdzīvoju par slikto redzi, bet pusaudža gados biju traki kompleksaina. Redzes operācija droši vien būtu tajā laikā ļoti uzlabojusi man dzīvi, bet diemžēl man tā nebija iespējama plānās radzenes dēļ.

Līdzīgi kā Nerea par izskatu, joprojām sevi grūti ir iemīlēt un pateikt sev kādu komplimentu. Vispār nežēlīgākie ir tie kuri ir nelaimīgi, to tagad atskatoties esmu sapratusi.

es kaut kaa maaku izlaist caur ausiim kaut kaadus apvainojumus un aizvainojumus... arii no skolas laikiem nekas taads nav palicis traumejosh :D jo es redzu kaada personiba esmu palikusi un ir pie kaajas, ka kaadam nepatik manas krutis, zobi, mati :D ne vinjam jadzivo mana dzive :))

Man drizaak ir zheel tos, kurus sanaaca apcelt skolas laikaa.... tajaa laikaa likaas kruta.. bet tagad saproti, ka reali cilvekam varbut ir trauma uz muzhu :-/

Ja nekas nenāk prātā tā uzreiz, tad jau laikam nav.....āāāā, nē, atceros - viena klasesbiedrene, kad kaut kādā mazajā klasē gājām (es vēl pietam biju tikko sākusi iet jaunā skolā), teica, ka man acis tik lielas kā zivij. :-D Man nekad nav bijuši kompleksi par acīm, tas drīzāk palicis prātā tāpēc, ka tas bija/ir stulbākais, ko esmu dzirdējusi par izskatu.

Vispār nežēlīgākie ir tie kuri ir nelaimīgi, to tagad atskatoties esmu sapratusi.

Ļoti piekrītu šim, arī tā manis pieminētā meitene bija tāda...2x laikam palikusi uz otru gadu (pirmajā vai pirmajā un otrajā klasē), wannabe klases foršākā meitene, bet nesanāca viņai..un vispār tāda baigā riebekle, domāju, ka tur pie vainas lielā mērā bija situācija ģimenē, uzmanības trūkums utt., ļoti to varēja redzēt citās viņas izdarībās. Tajā pašā laikā, kad man uzradās brilles, ar klasesbiedru, kuram jau no mazotnes brilles, ierēcām, ka mēs tagad abi "briļļainās kobras", bez nekādiem aizvainojumiem, un mēs arī bijām diezgan laimīgi bērni. :-D

Mani pamatskolas gados apcēla par lielo degunu, zem kura bērni varēja lietus laikā paglābties :D. Skolas biedri saukāja mani par 'bermudu trijstūri'. :D
Biju un esmu jūtīga, kompleksi tika iedzīti tik lieli, kā arī pašai besīja uz sevi spogulī skatīties. Ja taisīju zirgasti vai copi, tad deguns vēl divtik izcēlās un šķita, ka acis un lūpas no sejas pazudušas, tikai deguns vien redzams no 10km attāluma.
Uztaisīju operāciju. Nu pašvērtējums ir krietni uzlabojies un dzīve kļuvusi veglāka. Lai arī sapratu, ka viss ir galvā, nespēju pati tam tikt pāri. Nepalīdzēja arī vīra uzmundrinājumi, ka esmu pati skaistākā un mans deguntiņš viņam gaužām mīļš.
Toties es biju tā, kura aizstāvēja citus skolas biedrus, kurus apcēla, jo zināju, kā tas sāp. Nekad neesmu nevienu apcēlusi vai smīkņājusi par kāda izskatu. Ne prātā nav nācis. Domāju, ka arī tad, ja nebūtu izbaudījusi to uz savas ādas, es nesmīkņātu par cilvēkiem, bet viss skolas gados piedzīvotais, man ir devis lielu pieredzi un man daudz ko devis morāli, kā arī daudz ko atņēmis.

Man kaut kā ļoti palicis atmiņā kā viena pasniedzēja izteicās, lai es beidzot runāt caur degunu, lai gan es runāju kā parasti. Un tad kursabiedrenes piemeta, ka es tā ikdienā runāju... Bet es savādāk nemāku :D

Līdz 12-13 gadiem biju apaļīga. Tā kā biju stipra raksturā un aizstāvēju vājākos jeb klases ķipa krutajam čalim runāju pretī,. tad mana vājā vieta bija resnums, kurš regulāri tika pieminēts. Bet nu tas mani nesalauza, bet kompleksos iedzina, tomēr tos tik ļoti neizrādīju.

Mamma ar māsu vēl apsprieda manu degunu, kurš no sāna izskatoties kā pīlītei, jo degungals uzrauts uz augšu mazliet. :D nu tad ietekmi uz manu psihi neatstāja, bet uz to brīdi sapūtos gan. :)

Diezgan interesanti, tagad tā padomājot, bet man laikam visvairāk palicis ir atmiņā tas ko manā klātbūtnē (man bija ~16) manai draudzenei jautāja viens 5gadnieks: kāpēc viņai ir tik daudz pumpu!?
nezinu kāpēc, bet to atceros vislabāk.

Nekas tāds nenāk prātā,skolā īsti neatceros nekādu apvainojumus. Laikam man pumpas iespiežas atmiņā, kad draugs smejas, ka trešā acs pieres vidū izaugusi :D Tad liekas, ka visi skatās uz to pumpu.Vispār periodiski mainās tās problēmas, ja kāds kaut ko pateiks par degunu vai ko citu,tad noteikti kādu laiku piedomāšu pie tā.(s)

Ā atceros par matiem, tonis man tāds zeltaini blonds.Kad mani kāds nosauc par rižo besos ārā(e)

undersun Nu nekas, tie puiši kas kādreiz apsmēja tevi par krūtīm, gan jau tagad tieši gribētu ar tevi ko pasākt

Diezgan precīzi. Tik smieklīgi kādu satikt un viņi mēgina vel piecirst. Hahahahha :D Īpaši no skolas. Krutie puiši biezi arī smējās par maniem lokainajiem matiem. Ka kurš tādu pudeli ņems. Lohi, tagad droši vien grauž, ka izaugu skaista :D

Es arī nekāda skaistā bērnībā nebiju, + kādi 7 kg vairāk kā vidēji pārējām meitenēm, tātad - resna, + mani apsmēja vēl par veselības problēmām.

Nu neko, pēc pamatskolas nomainīju skolu, izmainījos pilnībā, ļoti novājēju. Smieklīgi bija, kad kāds bijušais klases biedrs klubā mani nepazina un gribēja iepazīties :-D

Eh, ta rakstiju un nepievienojas. Skolas laika apsmejeju komentari netika man klat. Bija nepatikami bet netaisu vuduu lelles vakaros pieminot vinju ljaunos vardus

Loti sapeja, kad bijusais nosauca par resnu.toreiz satikamies tusina ko rikoja skolas laiku kopigi draugi. Neatceros, ka lidz tam nonaca, bet atceros, ka to dzirdeja daudzi un kads iespurdzas. Jutos loti pazemota, vel jo vairak kasvars bija normals. Pec tas reizes esmu loti neparliecinata par sevi un kompleksoju visus sos 5-6 gadus un izvairos braukt uz to pilsetu,psihologiski ir gruti to izdarit, lai ari tur dzivo mani vecaki(aicinu pie sevis, pati nebraucu).

Skolas laikos biezi mums latviesiem nacas dzirdet, arei veikala no pardevejam, gansi, fasisti. Toreiz uilgi uz krieviem dusma bija, mana valsti tas poardevejas vel negrib runat latviski. Jo luk galvena tak cilveku valoda, krievu.

Man vistrakāk ir palicis atmiņā, ka aptuveni kādos 13 gados kāds puisis teica,ka es nemāku bučoties. Tagad ir bijuši vairāki komplimenti par mācēšanu, bet tas,ka nemākot, tāpat ir iesēdies galvā. :D

Bijušais draugs, neatceros konkrētu tekstu, bet pateica, ka man esot ūsas. Lai arī kā visi mierinātu, ka īsas, gaišas spalvas ir visiem uz sejas, vaigiem utml, joprojām ir paranoja, ja pēc vaksācijas ataug kaut milimetrs.

bija sen tāds kavalieris, kurš pateica, ka nemāku bučoties. uzdzina man kompleksus, bet tāpat ātri no viņa izšķīros un sapratu, ka problēma bija viņā, jo bija šausmīgi iedomīgs egoists un manam nākamajam draugam ļoti patika ar mani bučoties un teica tikai komplimentus.