Sveikas, meitenes!
Vēršos pie Jums, jo vairs nezinu, ko darīt un kā rīkoties. Draudzenēm noteikti esmu apnikusi ar savu čīkstēšanu, citu man nav, ar ko aprunāties. Labāk jau svešiem uzticēt savu bēdu.
Pirms 2,5 gadiem satiku puisi – jauku, gādīgu, rūpīgu, maigu un mīlošu. Jutos kā septītajās debesīs, ar viņu bija jautri, interesanti, kārtīgs, strādīgs un gudrs. Vīrieša ideāls, un es nepārspīlēju, tāds viņš tiešām BIJA. Ātri sākām dzīvot kopā, vakaros kopā gatavojām vakariņas, visu nokopām, pēc tam kopā skatījāmies seriālus vai devāmies uz treniņiem vai vienkārši pastaigājāmies, uz kino, teātri, pie ģimenēm.
Tā nu iegrozījās, ka uz brīdi viņš palika bez darba, pa dienām bija viens mājās, laiku sāka pavadīt, sēžot pie datora, skatoties bezjēdzīgus video un spēlēt drausmīgas datorspēles, bet vakaros, kad es biju mājās, arvien mazāk sāka man palīdzēt, vakariņas vairs neēdām kopā, jo viņš nespēja laikus atrauties no sava datora. Tas turpinājās kādu laiku, īpaši uz to neiespringu, domāju, ka tas mainīsies, kad atsāks strādāt.
Kad mans mīļotais atsāka strādāt, gaidīju, ka vakarus atkal sāksim pavadīt kā ierasts, bet maldījos. Pēc darba viņš turpināja sēdēt pie datora, brīvdienas tā pat. Un tad es pamazām sāku zaudēt pašcieņu – i kafiju pienesu gultā, i brokastis, lai tikai uz mirkli viņu atrautu no tās muļķīgās kastes, es varēju pielīst viņam blakus vai vispār nebūt, esmu kļuvusi kā kaut kas pašsaprotams. Mēģināju ar šo cīnīties ar to, ka brīvdienās atslēdzu internetu, elektrību, bet tas bija īslaicīgi, jo nevarēju paciest to nīdēšanu, ka nav interneta. Arī uz teātri, kino vairs nevēlas viņš doties, esot piegriezies. Pie draugiem iedzert vēl ir dabūjams, bet divatā? Reti. Tā pat man sāk palikt arvien grūtāk aiz viņa visu vākt, jo daru to viena, reti viņš kaut ko izdara, ko lūdzu, ātrāk pašai izdodas nekā no viņa sagaidīt.
Mums abiem tagad atvaļinājums, bijām noīrējuši mājiņu nomalē – bez TV, interneta, tikai divi mēs. Un tas atkal bija mans mīļotais vīrietis, ko iemīlēju, viss bija kā agrāk. Gatavojām kopā, palīdzēja man traukus nomazgāt, pats pieteicās palīdzēt, kur vien bija nepieciešams. Sestdien vakarā atgriezāmies mājās un tajā pašā laikā es atgriezos realitātē – atkal dators visas dienas garumā, atraujas tikai, ja kaut kur jādodas, jāpaēd vai uz labierīcībām vajag. Es vakar un šodien visu dienu raudu, jo tās pāris dienas tur bija brīnišķīgas, atkal sajutos mīlēta un svarīga, bet tagad viss pa vecam.
Es nezinu, ko lai dara. Ko lai maina, jo esmu palikusi tik nevērtīga. Nezinu, ar ko lai viņu ieinteresēju, kā lai mainu kaut ko. Man trūkst spēka, bet iedomāties viņam blakus citu, es nespēju, tā pat, kā atkal meklēt jaunas attiecības. Ko lai daru?
Es atvainojos, ka tik gari, bet man tiešām ir sakrājies pēdējā pusgada garumā un ceru, ka kāda man palīdzēs tikt ar sevi galā.. :'-(
1
