Apraud dzīvu cilvēku!!

Neons, ir cilvēki, kas var savaldīties un savākt savas emocijas, ir, kas nevar. Uz vienu un to pašu faktu tu, es, meitenes puisis un puiša vectēvs raugamies atšķirīgi, attiecīgi, arī reaģējam atšķirīgi.

Nevienu no mums tas nepadara nav labāku/sliktāku, normālāku/nenormālāku par pārējiem.

Stulbakais jau ir tas ka ciloveku nosoda par tuva cilveka apraudasanu..skumji ka taa. No tuvajiem tiesi atbalsts vajadzigs. Par sevi es savaldijos jaa, apciemoju regulari, bet kaa no slimnicas araa taa maajupcelaa ar gauduligaam dziesmai biezi cinijos ar asaraam. Uzskatu ka tas ir normali.

Man arii tas bija soks ,kad uzzinaaju par savu cilveeku,bet es neraudaaju.Kaut kas manaa galvaa nostraadaaja -tagad jaadara viss ,lai cilveeku satureetu peec iespejas laimiigu.
Pasaki draugam,ka asaras nepaliidzees vecteevam!Jaasanem sevi rokaas un jaadara viss ,lai vecteevam paliidzeetu.Noteikti nevajag izradiit ,raudaat vina klaatbuutnee,mierinaat utt.Parasti sie cilveeki ir lieli ciiniitaaji.Viniem nepatiik ,ka vinus zeelo.
Protams,katrs cilveeks ir savaadaaks.Gruuti savaldiities,bet meeginaats nav zaudeets!Turieties!

MADasaHATTER neviens netiek nosodīts par apraudāšanu. Te jau vairākkārt teikts, ka katram ir savādāk. Es pati vienkārši nespēju noskatīties, kā viņš mokās. Man gribētos, lai viņš mēģina sevi svākt un pavadīt atlikušo laiku kopā ar vectēvu un atcerēties par labajiem laikiem.

kumu liels tev paldies, tas ir tas ko es gaidīju un pati nespēju saprast. Tieši tas viņiem abiem tagad ir vajadzīgs.

Un, lai vieglāk būtu visām izprast manu situāciju - kad nomira mans mazais brālēns cīņā ar vēzi (tikai 14 gadu vecumā), man nostrādāja klikšķis, ka tas reāli var piemeklēt jebkuru un jebkurā brīdī. To nekad nevar zināt un tajā brīdī es sapratu, ka dzīvi vajag tiešam izbaudīt no sirds. Tas ir tas, ko saka kumu - vajag darīt visu, lai būtu pēc iespējas laimīgāks.

Ja cilvēkam būtu lielas iespējas izdzīvot, iespējams, tas būtu citādi. Bet tagad draugs noteikti saprot, ka vectēvs noteikti nomirs, jo ar vēzi pēdējā stadijā reti kurš izdzīvo, turklāt vēl šādā cienījamā vecumā, no turienes arī šīs emocijas. Viņš jūtas bezpalīdzīgs, jo nekādi nevar vectēvam palīdzēt.

Arī man ir bijis vēzis un mani tuvinieki raudāja kā traki, kaut arī mana situācija nebija tik nopietna.

Lai viņš izraudas. Ir nepareizi kādu nosodīt par raudāšanu, asarās nekad nevar būt nekā nepareiza. Mēs visi esam cilvēki, nevis akmeņi bez emocijām. Un šobrīd viņam blakus ir vajadzīgs cilvēks, kas viņu atbalsta un mierina, nevis vienkārši nokomandē "savākties".

flyflyhighup nav jau tā, ka viņam nokomandē. Viņš pats visu laiku saka, ka viņam ir jāsavācas omes dēļ, bet pagaidām nav spējīgs. Viņš pats visu laiku uzprasās, lai ar viņu visu laiku runā un cenšas viņu pacelt. Tik es nezinu kā, jo uz mierinājumiem viņš tikai vēl vairāk sabrūk.

uzprasās, lai ar viņu visu laiku runā un cenšas viņu pacelt

Runā par citām tēmām - ko vakariņās ēdīsiet, kas viņam darbā jauns, ko omei nopirkt un aizvest, da kaut vai filmu noskataties. Ja ir galīgi štruntīgi, iebaro čalim kaut kādus Herbastress vai ko citu nomierinošu.

57days mēģinu runāt pa citām tēmām, bet kaut kā vienmēr sanāk atgriezties pie tā paša. Mēģināju arī ar filmu, nesanāk, viņš neko negrib darīt.

Manam puisim ir līdzīgi opis pārsvarā visu viņam devis, mācījis braukt ar mašīnu, audzinājis utt.
Un kad kādreiz viņam būs pēdēja stundiņa, domāju mans draugs arī būs sabrucis,un ilgi pārdzīvos.
Galvenais esi viņam klāt, atbalsti, saki lai brauc ciemos pavada pēdējo laiku kopāa. :)

Aunyday-tiesi taa!Pavadiitais laiks kopaa,taads peec iespeejas produktiivs loti labi iespaidos slimnieku.
Protams ,arii slimnieki ir dazaadi.Viens veel sleepo peedeejaa gadaa,kad cits varbuut jau uz gultas,bet skaidrs ir viens-uztureet cilveeku taadaa labaa garstaavoklii ir loti svariigi.
Vienalga ,vai tas ir kopiigi padariits darbs,vai kopiiga paeesana kopaa,parunaasanaas utt.

Situācija skumja. Bet tomēr no citas puses, vectēvs nav vēl taču nomiris. Tavam draugam ir visas iespējas, lai pavadītu laiku kopā ar vectēvu, padarot viņa dzīves nogali pozitīvāku (cik nu šajā situācijā tas iespējams, viss diezgan atkarīgs kāds ir pats vectēva raksturs. Cits šādā situācijā grib norobežoties, cits atkal priecāsies par laiku, kas veltīts būšanai kopā).
Ta kā man, šķiet, tas ir labi, ka visi zin par situāciju. Ir vēl laiks paspēt izdarīt kaut ko, ko vectēvs vēlētos vai kaut vai pateikt vārdus, ko vēlāk vairs nevarēs.

Piekrītu meiteņu viedoklim, ka tev jāparunā ar viņu un viņam maksimāli ir jāizmanto laiks kopā ar vectēvu, kamēr viņš ir.
Viņam tiek dota iespēja vēl pabūt kopā ar vectēvu, viņš zina, ka vectēvs drīz nebūs. Citiem tādas iespējas nav vēl izbaudīt pēdejo laiku kopā, jo nāve pārsteidz nesagatavotus.

+++++++