Kad nav vairs nekam jēgas

Es jau neprasu Tev ne runāt, ne diskutēt.. un diez vai Tu saproti, ko es ar to gribēju teikt, jo tad Tu nebūtu šeit un nerunātu par depresiju. Tev tās vienkārši nebūtu.
Bet, ja neesi gatava meklēt patiesos iemeslus savai depresijai un tikt no tiem cēloņiem vaļā, tad labu veiksmi - ar zālēm, psihiatriem un sevis žēlošanu diez vai Tev izdosies uzveikt to, kas Tevi nomāc.

S-P-A, saki, ko gribēji teikt. Esmu gatava uzklausīt jebko.

Piekrītu, ka vajag sākt ar mazumiņu. Vienkāršām lietām. Ar iziešanu pastaigā, vakariņu pagatavošanu, kaut vai kādas labas, iedvesmojošas grāmatas izlasīšanu. Pēc tam, kad jūti, ka spēj spert nākamo soli, var domāt par citām darbībām - kontaktu ar citiem cilvēkiem. Pēc kāda laika - par darbu. Tas ir milzīgs darbs ar svei cilvēkam, kuram depresijas dēļ nolaidušās rokas. Tiešām milzīgs darbs. Taču ja ir vēlme sākt ar kaut ko, lai izkārpītos ārā no tās bedres, kaut sakosties zobiem jāmēģina soli pa solītim virzīties uz priekšu. Jā, nebūs viegli, taču neko nedarot, diemžēl, nekas nemainīsies.
Un atvainojos, ja kādu aizskaršu, taču, manuprāt, ieteikums pievērsties reliģijai cilvēkam, kurš tai netic, ir aplams. Nu neizārstēs tā reliģija, tāpat kā nekad neticēšu, ka debesīs sēž vīriņš, kurš tagad atpestīs meiteni no depresijas. Es labāk iesaku labas grāmatas, relaksāciju, kaut vai relaksējošas procedūras, masāžas. Lietas, kuras atbrīvo ķermeni un prātu, nevis vēl sākšanu ticēt tam, ka visas problēmas atrisinās bībele. Negatīvās emocijas lieliski spēj noņemt arī citas lietas, ne tikai ticība kaut kam.

Zini, vairs negribu neko teikt! Lai Tev veicas!

Man ir piedāvājums - depresojam kopā :-D

Bet, ja neesi gatava meklēt patiesos iemeslus savai depresijai un tikt no tiem cēloņiem vaļā, tad labu veiksmi - ar zālēm, psihiatriem un sevis žēlošanu diez vai Tev izdosies uzveikt to, kas Tevi nomāc.

Piekrītu.

Cēloni tu atsakies nosaukt... Jo vieglāk ir ka saprot tevi,jo tev taču ir grūti. Palasot tavas atbildes es teikšu tā: nav nekāds brīnums, ka tu esi tur, kur tu esi. Ja tu gribētu, tad tev būtu skaidrs plāns kā to izdarīt, tikai nebūtu motivācijas un spēka, bet tev nav nekā.

8573, nebūs gluži labākais ieteikums, bet vai Tu nevarētu izrauties prom uz laiku, paņemt biļeti vienā virzienā, uz kādu vietu, kur sirds jau sen kārojusi doties? Jauna vide varbūt nedaudz kliedēs nomācošās domas un satiksi cilvēkus, kas pavērst citu skatu uz dzīvi. :-)

Man nekas nav skaidrs - ne plāns, ne galva, ne kas cits. Tam es piekrītu. Ir dienas, kad vakarā neatceros, ko darīju no rīta. Gadās, ka attopos piemājas mežā, bet neatceros, kā līdz tam nonācu. Iztrūkst filma. Par iemesliem minēju pāris lp.atpakaļ.

Izlasīju to SPA murgojumu un man dūša aptecējās! (e) new age dura! (e)

8573, nekad neļauj nevienam sev iestāstīt, ka depresija ir tava vaina vai ka tu to varētu novērst, ja tu būtu labāks cilvēks. Tās ir galīgas muļķības. Depresija ir neiroķīmiska problēma. Tavas smadzenes šobrīd ražo daudz par maz "labsajūtas" hormonu un zālēm tam būtu jāpalīdz. Problēma ir tāda, ka smadzeņu ķīmija ir smalka lieta un piemērotāko zāļu vai zāļu kokteiļa atrašana var prasīt tiešām ilgu laiku.

Informācija tev varētu palīdzēt - lasi rakstus un grāmatas par depresijas fizioloģisko pusi, paskaties Signes Baumanes darbus, īpaši jau pieminētos "Akmeņus tavās kabatās", Stīvena Fraja filmu par viņa dzīvi ar bipolāro sindromu.
Tāpat skaties līdzi, lai savā ikdienā iekļautu pēc iespējas vairāk dopamīna ierosinošu aktivitāšu - meditācija, sports, īpaši skriešana, komēdijas, svaigs gaiss, pietiekams miegs, veselīga pārtika. Laba rutīna tev noteikti palīdzēs. Rūpējies par sevi un nezaudē cerību!

Palasot tavas atbildes es teikšu tā: nav nekāds brīnums, ka tu esi tur, kur tu esi. Ja tu gribētu, tad tev būtu skaidrs plāns kā to izdarīt

Ir tiešām apsveicami, ka centies cilvēkam palīdzēt, bet tici man, šāds teksts neko nedod, tikai pierada to, ka tu nesaproti, kā viņa jūtas.
Cilvēkam, kurš ir depresijā, ne tikai nav vīzijas par potenciālo nākotni, viņam nav pat kādā komentārā pieminētās miglas sajūtas attiecībā uz to, jo viņš sava tukšuma, neticības sev dēļ to ir pilnīgi izolējis no sava domu loka. Viņš nepieļauj domu, ka ar viņu varētu notikt kaut kas labs kaut tikai īstermiņā, kur nu vēl ilgtermiņā.
Meitenei jāmeklē, pirmkārt, kāda saprotoša uzticības persona un tad - profesionāli, uzticami speciālisti, kas pirmo ieraudzīs saplosīto dvēseli, nevis depresijas pārņemtu gaļas gabalu.

Varbūt sāc ar brīvprātīgo darbu.. 2-3x nedēļā piemēram uz dzīvnieku patversmi.. Dzīvnieku terapija ļoti labi palīdz! Viņi Tev vajadzīgi, Tu viņiem!..
Un es Tavās atbildēs ļoti daudz sadzirdēju - nevaru, nav spēka, negribu, ne, ne, ne!!!
Bet ar kko ir jāsāk! Pagaidām Tev nav motivācijas, trūkst sajūta, ka vari! Bet viņa neradīsies, kamēr kko neuzsāksi jebko! Kad būs pirmie rezultāti, Kkāda atgriezeniskā saite, un tas Tev dos prieku, vajadzētu rasties motivācijai turpināt!

Veiksmi Tev cīņā!

Paldies, NordicBelle. Tu man atgādināji, ko biju piemirsusi.

S-P-A, kā tieši ar savu atrakstīšanos palīdzēji autorei? No sērijas, zinu, zinu, bet neteikšu! Tikai cietsirdīgs cilvēks šādi izturas pret cilvēku, kurš lūdz palīdzību cīņā ar depresiju. Fui!

Autore, neņem galvā!

Saprotu, ka nav ētiski spraukties tēmā, lai apmierinātu savu zinātkāri, taču tomēr pajautāšu. Pilnībā piekrītu NordicBellei, ka depresija ir ķīmisku procesu galarezultāts, nevis slīmestu attaisnojums bezdarbībai, BET! Nesaprotu fenomenu, ka līdz šiem procesiem mēdz novest kāds sāpinošs, graujošs notikums, to kopums. Piemēram, tuvinieka nāve, sāpīga šķiršanās, šķietami liktenīga neveiksme u.tml. Kāpēc tā?

Autorei novēlu daudz spēka. Tev ir jāsaņemas, lai spertu soli pretī palīdzībai, vēlāk būs vieglāk. Ir nepieciešami uzticami un mīļi tuvinieki, bet galveno lomu šobrīd spēlē spējīga speciālista klātbūtne.

Hanna! Tos procesus izjauc ilgtermiņā, visādi notikumi. Pamats ir emociju turēšana sevī, nocietināšanās, dusmu krāšana. Ir cilvėki, kuriem viss ir forši un nekad nepateiksi, ka iekšēji tas cilvēks jau ir sabrucis. Tādā ziņā es apskaužu amerikāņus, kuriem ir ļauts izpaust emocijas. Latvieši savukārt tiek audzināti pēc principa - Tev jābūt labākam, paskaties ko tas ir sasniedzis, Tu neko nesasniegsi utt. Tas arī ilgtermiņā šo procesu sagrauj.

Neiekarota pilsēta - es pirms ilgāka laika biju tāda pati kā autore. Tas tā, it kā starp citu. Viss sāka mainīties, kad es sapratu, kāpēc tas sākās.

Hanna!, traumas, īpaši tās kuras liek tev justies pilnīgi bezspēcīgam izmaina smadzeņu "dinamiku". Smadzenes saslēdzas savādāk apejot daļas, kuras grib saudzēt. Tapēc, kad zaudējam tuvinieku vai piedzīvojam ko šausmīgu jūtamies tā it kā būtu "nejūtīgi", staigātu pa vati, zaudētu realitātes sajūtu, utt. Citiem pēc šoka viss atnāk atpakaļ, bet dažiem cilvēkiem ķimiskais balanss izmainās ilgtermiņā. Tas var izvērsties PTSD, depresijā, var pāriet pats no sevis, var ilgstoši nepāriet. Ilgstošas traumas, piemēram, karš, seksuāla izmantošana, vardarbība ģimenē utt. izraisa arī permanentas smadzeņu struktūras izmaiņas. Smadzenes gan joprojām ir lielā mērā neizpētīta teritorija.

Samuraj, protams, bet tas ir tavs gadījums.
Pieļauju, ka viņa arī zina, kad viņai tas sākās, bet to zināt un spēt ar ši zināšanu arī ko iesākt, ir divas dažādas lietas. ;)

c'moon ! Tu esi bijusi Tvaika ielā !!????? RESPECT!! 8-)

Tas ir tik kruti ;) Pastāsti par to iestādi visiem, kas un kā tur ir, kādas nodaļas, kādi šiziķi utt. ??!

ši

šo