Labrīt!
8:30 mani pamodināja telefona zvans. Vīrs zvana, pirmie vārdi viņam - vai tu māju kurini? Emmm, nē, es guļu. Zvanījusi viņam māsīca, kas strādā uz 112 un teikusi, ka ir zvans no kaimiņu ielas, kad mūsu ielā baltai ķieģeļu divstāvu mājai dzirksteļo un nelabi kūp skurstenis. MUMS GANDRĪZ VISAS IR BALTAS ĶIEĢEĻU DIVSTĀVU MĀJAS! Izlecu no gultas, uzvilku čības, paķēru halātu un izskrēju sētā skursteni skatīties. Ar mokām atveru durvis, sniegs līdz ceļiem. Skrienu ar plikām kājām pa sniegu kādus metrus 10, lai ieraudzītu savu skursteni. Es nezinu kā, bet sniegs pat līdz pidžammas šortiem tika. Nekā, skurstenis vientuļi tumšs un kluss. Ieskrēju istabā, fiksi apslaucījos, apģērbos un tad pa ielu aizjoņoja kaucoša ugunsdzēsēju mašīna. Otra mašīna blakus ielā pratināja aculiecinieci, kura tad māja deg. Izrādās, ka neviena. Visi kaimiņi uz ielas skatās, atrok savas mājas iebrauktuves. Labi, ja viss kārtībā, tad ugunsdzēsēju mašīna lēnām atpakaļgaitā rāpjas no mūsu ieliņas ārā. Pēc pāris minūtēm atskrien mājās vīrs un stāsta, ka ielas galā ugunsdzēsēji nav pamanījuši notekūdeņu grāvi, tagad ir iegāzušies uz sāniem tur. Vīrs atstājis mašīnu turpat un atskrējis mājās pēc sniega lāpstas. Jēj, ziema!:-D Tagad vēl nevaru apstādināt sirdsklauves, izraks vīrs mašīnu, brauksim pēc tiem dūmu detektoriem, jo es vairs mierīgi pagulēt nevarēšu.