Ā, paldies, meitenes, ka paskaidrojāt. Kļuva skaidrs.
Piekrītu mistalee var vecmāmiņu. Viņa noteikti jūtas šausmīgi. Ja viņai tie bērniņi tiešām būtu bijuši vienaldzīgi, viņa droši vien nebūtu ņēmusi viņus savā paspārnē. Negribas pat īsti domāt, kā viņa jūtas... cik gan smagi ir ar tādu apziņu dzīvot :(
Par visu man ir divējādas sajūtas. No vienas puses piekrītu, ka katram savs laiks un vieta, un ķieģelis var uz galvas uzgāzties, bet no otras - nē, manuprāt, bērni nav jāatstāj vieni. Arī tad, kad viņi guļ.
Atceros, ka vecāki man ļāva vienai pa māju dzīvoties tikai tad, kad sāku iet skolā. Un tāpat ilgi nebiju mājās - skola beidzās trijos, gāju uz mājām, bet jau puspiecos tētim beidzās darbs un viņš brauca mājās. Līdz tam tiku vesta pie omītēm.
Bet cik saprotu, šajā situācijā nebija neviena, kas varētu mazos pieskatīt. :-/