Jā, jā, šis būs kārtējais "netieku pāri" ieraksts. Bet ziniet to brīdi, kad pati sev vairs neko ieteikt nevari, bet sūdzēties draudzenēm arī vairs negribas?
Izšķīrāmies pirms pāris mēnešiem. Es par to domāju jau krietnu laiku, biju teikusi arī skaļi, bet tad izrunājāmies un secinājām, ka viss tomēr ir ok. Līdz vienā reizē viņš ierosināja paņemt pauzi. Pēc divām dienām arī viņam bija skaidrs, ka attiecības jāizbeidz.
Mazliet paraudāju, pārdzīvoju, bet uzreiz ieplūdu sabiedrībā, iesaistījos visādos pasākumos un teju nesāpēja.
Ar viņu turpinājām sazināties, jo bijām norunājuši, ka paliksim draugi. Un tagad šī "palikšana par draugiem" ir nonākusi līdz tam, ka man stāsta par saviem plānotajiem randiņiem.
Es tiešām gribu palikt draugos, jo uzticēties un stāstīt tik ļoti kā viņam, es nekad neesmu varējusi nevienam, viņš vienmēr (pirms attiecību sākšanas, to laikā un pēc tām) ir bijis lielisks klausītājs un atbalsts. Bet tagad.. Mani moka divējādas sajūtas. Turpināt sazināties? Vai tomēr visu nogriezt kā ar nazi. Teorētiski es negribu zināt par viņa randiņiem. Praktiski es visdrīzāk tāpat droši vien kaut kad to uzzinātu.
Iespējams, ka, ja man kādreiz būs citas attiecības, man šī draudzība kļūs nesvarīga. Bet šobrīd man it kā to gribas saglabāt. Bet..
Ko ar šo visu es gribu pateikt? Īsti neko, izlikt sāpi un varbūt dzirdēt kādus atbalstošus vārdus.
3
