Teiktu vai nē?

ja kontakts jūsu starpā vel ir, tad kāpēc lai neteiktu, tas neskar tikai Tevi, bet abus jūs. Ne jau viena paliki stāvoklī :-D doma par bērnu jums tak nebija, šaubos, ka tas liktu viņam vainot Tevi un pat vispār par ko :-P un kā jau iepriekš rakstīju tad es puisim noteiktu pateiktu, pašai paliktu vieglāk un plus vel puisis visu apdomātu :-)

..vai arī sāktu mani kaut kur vainot(t)

jutīsies kaut kādā mēra vainīgs

vai sāks domāt, ka viņa lodes nav nekam derīgas

Kāpēc Tu nobijies no iespējamām pārmaiņām savā dzīvē, ja saki, ka gribi būt kopā?

Tā jau ir cita tēma. Nav pašlaik piemēroti apstākļi tam visam un tā steiga man lika spiest pa bremzēm.
Paldies par viedokļiem, izlēmu, ka vīrietim neko neteikšu, lai gan kontaktu joprojām turpinam, bet baidos, ka sāks mani pārāk žēlot un jutīsies kaut kādā mēra vainīgs(t)

Kāpēc Tu nobijies no iespējamām pārmaiņām savā dzīvē, ja saki, ka gribi būt kopā?

Nogaidi, varbūt Jums tomēr viss vēl turpināsies, ja tā tad vińam pateiktu.
Ja turpinājums nesekos, neteiktu.

Ja es būtu saglabājusi kontaktu ar to cilvēku un viņš man nebūtu nepatīkams, es teiktu. Ne tas ir egoisms, ne citādi nosodāma rīcība. Cilvēki mūsdienās par maz komunicē savā starpā. Kāpēc vīrietis ir jātur distancēti no tā, par ko arī viņš pats nes atbildību? Nu nebūsiet kopā, ok, bet vismaz vīrietis arī spēs paanalizēt savas rīcības sekas, lai nākotnē varētu rīkoties citādi.
Izsaku līdzjūtību!

Nesaki, nav jēgas. Es, piem. nemaz negribētu zināt.

piesiešana sev vēl vairāk ar šo sāpīgo faktu.

Šāds fakts var gan piesiet, gan "atsiet", ej nu sazini, kā noreaģēs. Ja fakts pietiekami iesāpēsies, varbūt negribēs biezi redzēt šī fakta atgādinājumu dāmas personā.

Es neteiktu. Bet nu, man ir ta - jo sāpīgāks fakts, jo mazāka iespēja, ka es par to vispār ar kādu runāšu.

Nezinu, ja saglabātas labas attiecības laikam pateiktu.

Gribēju vēl paturpināt, ja būtu vēl speciāli centušies pie bērniņa tikt, tad jā varbūt arī pateiktu, bet tā kā tas sanāca nejauši un uzzināji, kad jau bija par vēlu, tad noteikti nē. Tas to otru cilvēku tikai sāpinās, kamdēļ teikt kaut ko tādu, ko jau vairs neizmainīt un kam nebūtu jēgas, ja nepaliekat kopā, tikai sāpināšana un piesiešana sev vēl vairāk ar šo sāpīgo faktu.

stulbi ir neteikt.. ja jums ir kontakts saglabājies. tā ir gana svarīga lieta kura tomēr attiecināma uz abiem...
ja kontakts zudis, tad savādāk.. neesi tāda kura domā ka tas tikai uz tevi attiecas. esi atklāta.
melot un izvairīties, nepateikt svarīgas lietas ir pretīgi

Nē,neteiktu.

Vai tiešām šajos apstākļos, kad esat šķīrušies un viņš jau tā nespēj pieņemt šo domu, vēl ir vajadzīgs bērt sāli brūcēs?

man vienīgajai šķiet ka tas jāpasaka, lai vismaz puisis uzzin kāpēc gribi palikt viena un tad iespējams nomierinātos, censtos saprast :-/ un arī kā pamācība tālākai dzīvei

Vai tiešām šajos apstākļos, kad esat šķīrušies un viņš jau tā nespēj pieņemt šo domu, vēl ir vajadzīgs bērt sāli brūcēs?


Jebkurā gadījumā -Izsaku līdzjūtību .. :(

Varbūt ir tāds iekšējs tukšums un gribās kaut kādu atbalstu, galu galā, man tā bija pirmā grūtniecība

bet tu jau pati par to grútniecíbu ísti nepaspéji uzzinát, ne pierast pie domas, ka gaidi bérnu, kad jau pazaudéji. tápéc neteiktu, ja bútu zinájusi no pasha sákuma, plánojusi, gribéjusi un tad pazaudéjusi, tad varbút pastástítu, bet pie noteikuma, ka nav attiecíbas laikam tomér noklus,étu

Es vēlētos ar viņu visu turpināt, ja būtu savādāki apstākļi. Viņš vēlējās visu ļoti ātri - kopdzīvi, kas ietvertu pārcelšanos tālu no tās vietas, kur esmu tagad un visu pārējo, es nedaudz nobremzēju. Un tā viss sagrozījās, ka es izlēmu labāk nemocīt vienam otru, bet visu pārtraukt. Nu bet tas tā, mazai atkāpei...
Un tas par to, vai viņš to pārdzīvotu tāpat kā es - es nedomāju, ka es pat gribēdama varētu uzkraut viņam to, ko pārdzīvoju es.
Iekšēji it kā gribās to izstāstīt, jo viņš bija lietas kursā par to, ka man nav MR un mēs izrunājām arī dažādas iespējas, ja nu... Bet dažas dienas vēlāk es visu pārtraucu un pēc neilga laiciņa jau sekoja sliktie jaunumi(t) Bet saprotu, ka tas, kas bijis, jāpatur sevī, jo neko jau vairs tas nemainīs. Ar draudzenēm gan šo lietu pārspriest nevēlos. Lai arī nekā to nepārdzīvoju, runājot ar mammu par to, tomēr kamols kaklā saskrien un tās emocijas laužas uz āru.

Es arī neteikti. It īpaši, ja vēl viņš izrāda interesi un Tu neko nevēlies ar viņu turpināt.
Atrodi domu biedrus, draugus, draudzenes, ar kuriem izrunāties. Gājiens "gribu, lai kādam arī jāpārdzīvo tā pat kā man" ir tiešām egoistiski.
Nu un, ka iesaistīti bijāt abi? Nemēģinājāt tak speciāli tikt pie bērniņa un attiecībās šobrīd vairs neesat, neredzu pamatotu iemeslu kāpēc teikt.

Uzmanības man ir pārpārēm no šī cilvēka, tas galīgi nav mans mērķis. Vienkārši... Nešķiet pareizi, ka tas jāpārdzīvo tikai man, ja procesā esam/bijām iesaistīti mēs abi(t)

Neteiktu, kāda jēga? Sajuta, ka vēlies papildus uzmanību no vinja.