Attiecības bērna dēļ

Kas tur var būt pozitīvs?

Tas varētu būt ļoti skumji :-(

Bezjēdzīgi. Skatos uz to kā uz savas dzīves izniekošanu blakus nemīlamam cilvēkam. Bērna dēļ pietiek uzturēt neitrālas, normālas attiecības bez kašķiem un neradīt arī pašam bērnam ilūziju,ka vecāku starpā viss ir lieliski, ja tā nav.

Tāda nepareiza lietu kārtība sanāk. Vispirms bērns, tad tikai paši sāk būvēt attiecības, nav jau teikts, vai maz kas sanāks. Bērns droši vien visvairāk cietīs no tā visa.

pilnīgi un galīgi garām. Bērns cietīs tikai vēl vairāk.

Kolēģe tā jau dzīvo 8 gadus. Mīlēt viens otru nemīl, bet kaut kā dzīvo. Vīrietis gan neko viņai pa prātam nevar izdarīt, tiek kritizēts nepārtraukti. Bet varbūt tas nav tāpēc, ka precējās nepareizu iemeslu dēļ, bet tāpēc, ka viņai raksturs tāds. Iespējams, tāpat kritizētu arī to, kuru mīlētu.

piekrītu - bezjēdzīgi un sāpīgi, neizturami visiem 3. tās nav attiecības, drīzāk piespiedu kopdzīve

ir paziņu lokā vecāks precēts pāris, kuriem tā pieredze tomēr beigu beigās izveidojās pozitīva. kamēr kopā izaudzināti bērni un nodzīvoti gadi, mīlestība arī parādījusies. varbūt ne tāda kā romantiskās filmās, bet.. bet varbūt labāk tā, nekā savādāk (kas zina kā būtu, ja ietu katrs savu ceļu, paliktu vieni vai atrastu kādu ar ko ir kaisle, bet citas problēmas, kas lai zina)

Paldies par viedokļiem! ;-)

Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka tā ir bezjēdzīga laika izšķiešana. Es vel saprastu, ja būtu kādas jūtas, tad varētu vismaz mēģināt , bet ja mīlestības nav, tad tas viss ir lieki. Es pati esmu bijusi attiecībās, kurās sen jau bija pazudusi mīlestība, vilku vilku garumā, velns viņu zina, kāpēc līdz sapratu, ka tās ir mocības un no tā arī mans bērns paliks nelaimīgs. Neredzu vajadzību piesaistīt sevi nevēlamam cilvēkam tikai tāpēc, ka ir bērns. Pasaulē noteikti ir kāds cits foršs vīrietis, kurš spētu darīt laimīgu gan sievieti, gan bērnu.

Ko jūs domājat par attiecību veidošanu bērna dēļ, ja pāra starpā nav mīlestības?

Domaaju, ka nekas pozitivs tur nevar sanaakt, berns neauzaug videe, kur vecaaki viens otru miil un ciena, kur virietis sievietei davina ziedus, pienes kafiju gultaa utt., berns to visu redz un vinjam tas liekas - norma. Bet normaali ir tad, kad dzivo milestibaa, mans berns tik laimigs parasti, kad virs mani miiljo, vinja seezh un sit plaukstinjas (l)(l)(l)

Man svariigi bernam paradit (dabiski, ne samaksloti), ka vienam par otru gimenee jarupejas, jamil, japalidz, jaatbalsta.

Atkarīgs no tā vai pārim attiecības neiznāk jo vienkārši nav saskaņas un kopīgas velmes, vai arī vienkārši jo viens otru pārāk īsu laiku pazīst utt.

Ja partneris kārtīgi nav iepazīts un vienkārši viss ir sanācis sasteikti tad jau varbūt ir vel iespēja ka viss tomēr pavērsīsies skaisti un dzīvosiet arī partneru attiecībās laimīgi, bet tik pat labi tas var beigties ļoti slikti un šķiršanās tā pat būtu neizbēgama.

Turēties kopā ar partneri tikai bērna dēļ gan es neieteiktu. Labāk lai bērns redzi māti/tēvu vienu, bet laimīgu nekā abus kopā un visu laiku uzvilktus un kašķīgus.

Es domāju, ka var mēģināt, kas zin kādas jums tās attiecības tālāk izveidosies.
Es neko sliktu tur neredzu, ja pāris var par visu vienoties, saprast un izrunāt, kāpēc ne.

Es domāju, ka ir jāpadomā, ar ko kopā radīt bērnus.

Ja tas vilciens jau ir aizgājis, tad, ja nav savstarpēju aizvainojumu, sāpīgas kopīgas pagātnes, tad dzīvot kopā kā draugiem, cienot vienam otru un audzināt bērnu-nedomāju, ka tas ir kas neiespējams. Tikai, kas notiks ar šīm attiecībām, kad kāds no pāra patiešām iemīlēsies kādā citā?

Viss nav tikai balts un melns.
Ja ir sievietes, kas mēdz būt kopā ar papucīšiem finansiālu apsvērumu dēļ, tad es neredzu neko sliktu, ja pāris turas kopā priekš saviem bērniem. galvenais, ka abi šo saprot, viens otru cienu un vismaz novērtē kā sava bērna otru vecāku.

nu ir atšķiība nemīl vai neciena , var 2 pieauguši cilvēki dzīvot bez mīlestības , ja ir citas lietas kuras satu kopā , problēma sāksies tad , kad kāds no viņiem iemīlēsies kādā citā

Piekrītu Story viedoklim. Ja bērns redzēs nepareizu attiecību modeli, tad pašam nākotnē būs grūtības ar normālas ģimenes izveidi. Bērns uzskatīs, ka tā kā bija viņa ģimenē - tā ir pareizi! Labāk dzīvot atsevišķi, bet uzturēt normālas pieaugušo attiecības. Bērns redzēs, ka gan tētis, gan mamma ir priecīgi, bet tikai atsevišķi. Viss.

Esmu gājusi tam cauri. Pēc šķiršanās uznāca bums, kad vēlējos atjaunot attiecības bērna dēļ. Nekas nesanāca, bija jau daudz par vēlu. Bijām pilnībā mainijuši savas dzīves, mūsu attiecībām vair nebija nākotne.

Ja ir kopā un vēlas turpināt, var mēģināt, ja attiecībās abiem ir ērti, ja ir strīdi, tad labāk šķirties. Nevajag bojāt savu un bērna psihi. Turklāt, esot kopā ar nemīlamu cilvēku tiek zaudēta iespēja iepazīties ar kādu citu.

Neesi kopā ar vīrieti, tikai dēļ bērna. Tu neizdari savam bērnam ar to pakalpojumu.Uzskatu,ka briesīgāk par būt šķirtiem,ir dzīvot visiem kopā vienā mājā, kur nepārtraukti valda saspīlējums,strīdi un nelamīgums..Un šādas sajūtas būs neizbēgamas, jo ja cilvēks nav tavs,pat ikdienišķas lietas sāk agrak vai vēlāk kaitināt.. Un pat,ja noslēpsiet visas negācijas un neizpaudīsiet bērna acīs,vai tiešām vēlies iemācīt savam bērnam,ka laulība ir tikai daŗījums,kas ir svarīgāks par īstām jūtām un sapratni?

Es uzskatu, ka tas ir iespējams, ja attiecībās pastāv savstarpēja cieņa vienam pret otru.

Tiesa, cilvēkiem, kas ir gatavi uz šādu soli, jābūt ļoti stipriem un pašaizliedzīgiem.. manuprāt :)