Sveikas!
Jau piekto mēnesi strādāju jaunā kolektīvā. Nekad neesmu bijusi tāda,kas ir baigā nagla,kas var uzreiz ar visiem sākt runāt un justies kā savējais. Es esmu tāda,kas pamazām iedzīvojas, sākumā tā piesardzīgi un pavērojot no malas. Šķiet,ka kolektīvs domāja,ka esmu savādāka.
Nav tā,ka nerunāju nemaz! Runāju,tikai ne tik daudz kā citi, piemēram, ēdienreizēs. Ja man ir ko teikt,tad saku,ja nē-varu klausīties un klusēt.
Kā ir ar jums?
Otrs - cik jums ir svarīgi,lai no rīta sasveicinās cilvēki? Nezinu, bet man tas ir diezgan svarīgi. Vismaz vienu reizi dienā. Ok,saprotu,ja cilvēks negrib teikt,bet kad sanāk darba telpās satikties,tad bez maz uz mani dīvaini skatās,ka neesam sasveicinājušies, lai gan tad uzreiz pati arī pasveicinu. Sanāk, a man būtu jāskraida no rīta tas cilvēks un jāuzmeklē, lai pateiktu - labrīt, lai gan tas pats cilvēks jau manam kabinetam 3x pagājis garām.
Gribas vnk padiskutēt.
2329
